"Reiz kādā pilsētā dzīvoja sieviete, kas daudzējādā ziņā bija līdzīga tieši tev. Viņa bieži steidzās, lai paspētu izdarīt iecerēto un nokļūt noteiktajā vietā īstajā laikā. Šad un tad sieviete pirka žurnālus un grāmatas, ar domu, ka šoreiz tās izlasīs, gaidīja brīvdienas, lai atpūstos, un reizēm sev pārmeta, ka atkal ir kļūdījusies.
Kādu rītu sieviete pamodās ļoti agri pēc dīvaina sapņa, kad dzīvoklis vēl grima krēslā un lietas nebija skaidri saskatāmas. Sapnī sieviete veikalā pielaikoja kurpes, kuras viņai spieda, bet pārdevējs, kas izrādījās nepazīstams kaķis, pieglaudies pie kājas, runāja cilvēka balsī: - Ja tu nezini, kāda ir tava dzīves jēga, tad pajautā sev, kādēļ tu dzīvo?
Sieviete vēlējās pastāstīt par savādo sapni, bet tad atcerējās, ka visi viņai tuvie cilvēki vēl guļ un izjuta vientulību. Izdzirdot, cik skaļi istabā tikšķ pulkstenis, sieviete juta, ka tas ir viņas dzīves laiks, kas šobrīd nemānāmi aiziet un viņai kļuva sevis žēl…
- Tiešām, kādēļ es dzīvoju? Kādēļ, lai es šorīt ceļos no gultas? Kāda ir manas dzīves jēga? – viņa pusbalsī jautāja pati sev.
Tad spilvens maigi pieglaudās sievietes vaigam un nočukstēja: - Ērti iekārtojies, iztaisno muguru un galvu, lēni ieelpo vairākas reizes un, ja vari, aizver acis. Es stāstīšu tev pasaku, bet tu mēģini to iztēloties."
Keywords: Pasaka.0