Pamestā,neapdzīvotā vietā puisis un meitene uz motocikla pārsniedza ātrumu 100 jūdzes stundā (100mph).
Meitene: Piebremzē, mēs braucam pārāk ātri.Es esmu pārbijusies. Un es nevēlos, lai kaut kas atgadās!
Puisis: Beidz! Neuztraucies! Es zinu, ko es daru. Tev taču ir jautri, vai ne?
Meitene: NĒ...Lūdzu apstājies. Es tiešām esmu pārbijusies! Man ir bail!
Puisis: Tad pasaki - vai Tu mani mīli?
Meitene: JĀ, ES TEVI MĪLU! Un tagad lūdzu piebremzē!
Puisis: Apskauj mani.
*Meitene viņu apskauj*
Puisis: Vai Tu man vari palīdzēt? Vai Tu noņemsi ķiveri man nost un uzliksi to sev? Tā man traucē un spiež.
Nākošās dienas laikrakstos: Kāds motocikls ietriecies kādā pussagruvušā ēkā. Atrasti divi cilvēki, bet tikai viens ir izdzīvojis.
Patiesība ir šāda: Pusceļā lejup no kalna puisis aptvēra, ka viņa motociklam ir saplīsušas bremzes, bet viņš nevēlējās, lai to zin’ meitene. Patiesībā, viņš lika meitenei pateikt,ka viņa viņu mīl un apskaut, jo zināja, ka tā būs pēdējā reize, kad viņš izjutīs viņas apskāvienus. Tad viņs lika, lai meitene uzvelk viņa aizsargķiveri, aizbildinoties, ka tā viņam traucē, lai meitene izdzivot, kaut gan zināja, ka pats tad mirs...