Kad Dzimtenē atgriežos ar smaidu sirdī,
Ir vieglāk,jo citas domas mani tirdī.
Man zināmas sejas satikt ļauts,
Tik tuvas,bet kuru nemaz daudz.
Šeit saulīte lec un riet savādāk,
Jo viņai tas izdodas patiesāk.
Vējiņš manu kreklu plosa no sirds,
Kad nopēries eju mājup no pirts.
Un mauriņa krāsa tik skaisti zaļa,
Kā mana dzīves liela sastāvdaļa.
Un putni,zvēri apbrīnas vērti,
Man acu priekšā pielīmēti.
Es elpoju gaisu patreiz pilnīgāk,
Un cenšos uzvesties mazliet stilīgāk.
Nu nesāp man galva neparko,
Ja visu pa jaunam uzlūko.
Keywords: dzeja18356