Visa mana dzīve ir kā viens milzīgs seriāls-tikai ,varbūt,ne labā nozīmē,to visu varētu piefiksēt kadā grāmatā-mana dzīve.....

Ar dzīvi Itālijā bija , teiksim- traģikomiski. Varētu būt kā Santa Barbarā. Bija sarunāts, ka braukšu ar vīru, bet viņš atteicās pēdējā brīdī. Nu ko, arī mūsu vervētāji darbam ar mazām meitenēm, mūs tā kā piečakarēja. Bija darbs virtuvē, ģimenei- vīram un sievai, kuri mēs nebijām. /Aizbraucu ar citu vīrieti, kurš nav mans vīrs./ Nācās pamelot, ka esam pāris. Un - meliem ĪSAS KĀJAS! Iekritām pirmajā piegājienā- jādzīvo vienā dzīvoklī un jāguļ vienā gultā!!!! /Visapkārt novērošanas kameras, kā tādā spiegu filmā./ Bet es to ne manīju, ne zināju. un itāļi pret maliem ir traki jūtīgi, atšifrēja pirmajā piegājienā. Šitajā pārī nav kaut kas kārtībā- nav seksa! To redz video novērošana, kura Latvijā, tajā laikā, bija "'bērna autiņos"'. Nestāstīšu visu, būs pagarlaicīgi, iespējams, bet manas domas bija- kā ātrāk aizbēgt. Nu traks sievišķis! Visapkārt augsta sēta, kur brīvi bizo 7 asinssuņi.... Īsti! Mans saimnieks nodarbojās ar meitaņu biznesu, uzturēja vienu iestādījumu, kur visvisādas meitenītes no pasaules malām, dejoja striptīzu. Aizmirsu, kā to vietu sauc. Bija meitenes no Latvijas, kuras kā apburtas mācījās itāļu valodu. Gribēja palikt Itālijā. Citreiz vēl, man darbiņš te- mājās!

Visa dzīve kā Santa  Barbara!

  Vēl labs būs seriāls par manu darbu Itālijā. Iespējams, kādam patiks par to, kā nokļuvu darbā psihiatrijā /esmu mediķe/.

  Pastāstu par to, kā man gāja, kad ieprecējos Latgalē- latgaļu vīrietī, kurš jau reizi bija precēts.  Man saka- ko Tu dari, Tu tak baidies no govīm, bet govis ir arī jāslauc... Es, kā AUNS, domāju- visu var iemācīties, arī govis slaukt... Pienāk tā reize, kad govij dzimst teliņš- vīrs ta meitās, man jātiek galā vienai, vai jāsauc kāds palīgos /šo procesu es redzēju pirmoreiz/. Pilnīgi pārbijusies, pasaucu savu kaimiņieni. Tikām galā veiksmīgi. Bet, tad nāca nākamais etaps- govs ir jāizslauc un teliņš jāpadzirda... Saku kaimiņienei- no kuras puses labāk slaukt? Viņa- slauc tikai no vienas puses. Piesēdos uz slaukšanu, bet, pat acis nepamirkšķinot, atrados kūts otrā stūrī, tā govs man iespēra, jo es nepratu slaukt... Ar to jau tie piedzīvojumi nebeidzās.... Bija man aitiņas, kuras reizēm ir jācērp... Kā no rīta sāku vienu cirpt, tā vakarā ap pusnakti beidzu, jo man nu nekādi negribējās tai aitiņai sagraizīt ādiņu. Tad vēl sivēnmāte dzemdēja 13 sivēntiņus- 1 cūciņu un 12 ruksīšus... Tos ruksīšus vajadzēja izkastrēt, jo kur liksi tik daudz kuilīšus... Tas arī bija traks moments... Visi kviec un spiedz - skrien katrs uz savu pusi... Palīdzēja jau vetārstīte, bet ko tu 12 trakuļiem padarīsi....Tas seriāls par dzīvnieku fermu Latgalē, bet ir vēl citi... Nākamreiz!

Zane ir 10-niekā! Pilnīgi noteikti. Man pašlaik nav laiks pastāstīt par savu dzīves seriālu, mazai meitai izlaidums RTU, bet gan es pastāstīšu tāādas lietas!

Oi, Sarmīt, nu nav tā nav.
Teikšu Tev godīgi, ka vīrietim nav vajadzīga ne izpulēta māja, ne obligāti katru vakaru siltas vakariņas, tici man , tas viņiem nav pats galvenais.
Mēs sievietes dažreiz pašas par daudz apkraujamies ar darbiem un tad čīkstam, ka netiekam ar visu galā.

visa dzīve ir kā romāns,un nepabeidzami darbi mums sievietēm gribas romantiku,viņiem mēs vajadzīgas tikai, lai mājās viss būtu kartība.

Pilnīgi noteikti!   

Un vēl- man nevajag ne Romu, ne Eifeli, pilnīgi nekā no tā nevajag, jo- viss tas īstākais bijis un ir šeit. Bez kādām tur piramīdām, ah un oh:))

Nesen viens cilvēks, te, ja kas, parāva man korķi vaļā, un-
es sāku atcerēties, daudz ko, no vidusskolas laikiem, un tad, kad apniku, vismaz domāju- apnīkstam viņam ar tiem fragmentiem, kurus atceroties, pierakstīju, tad sapratu- ar visu to, ka no malas skatoties, varētu likties- ai, neveicas gan tai sievietei!!- esmu bijusi nenormāli bagāta. Nenormāli!! Ar to, kādi cilvēki manā ceļā trāpījušies; nejaušības??, varbūt, vienīgais, kā žēl- ka tobrīd egoistiski nenovērtēju to visu; pēc signāla, raidīta kā morzas ābecē, jo- no manas istabas logiem bija redzams viņa bēniņistabas  logs, mobilo jau nebija, es neaizgāju, kaut izlasīju lampas nodzišanā un uzdzišanā: tu esi man vakjadzīga, ļoti. Lija, un, lai aizietu pa taisno, bija vai kakls jālauž, un- es baidījos arī mazliet, no tā, kas varētu būt. Nezinu, tādu gadījumu ir daudz, un- es ienīstu sevi, jā, tieši tā- ienīstu- par neuzdrošināšanos, par saviem stulbajiem kompleksiem, un par to, kas nav atgūstams, jo- gluži vienkārši, ne visi vairs ir šajā pusē.

Jā , tas bija skaisti ...   

...bieži...... dažbrīd pat pārāk bieži..... varētu pat sarakstīt mazus stāstiņus vai apvienojot vienā romānā :P...............
..tagad  gan tāds paklausīgs un jauks palicis ;)).............