kapēc, kad bijušo mīļoto cilvēku jau esi kā aizmirsis, tas pēkšņi uzrodas tavās fantāzijās, sapņos, atkal nomāc tās pašas domas, kāpēc?
kad liekas, ka Tu esi ticis pāri šim lietām, kuras dzīvē ik pa laikam ir jāparvar, pēkšņi tās atkal parādās un nomoka Tevi, ar visdažādākajām domām, šķiet, ka no tā nevar aizbēgt, to nevar tā vienkārši aizmirst, tas peldēs tavā sirdī, līdz sapratīs, ka damis reiz ir jānojauc un jāļauj plūst šīm lietām tālāk, taču nekā- viss atkal sākās no gala, ar to pašu neko.
vai varbūt vienkāršāk, dambi pašam būvēt lielāku, spēcīgāku, apdomīgāku, lai šīs visas lietas, kuras nomoka, tur sakrājās un tad, kad dambis tiek pārauts tas uztaisa pamatīgus asaru plūdus.
p.s. nēsmu čīkstulis, tik tiešām, šīs lietiņas nomāc, jo tām nav vienārša izskaidrojuma, atbildes.
Keywords: atmiņas51
Nekādi dambji nelīdzēs.
Ne žogi, paša celti.
Viens mans sarakstes draugs teica: Negribu tevi kā spieķi, lai tiktu pāri Tam.
Nezinu. Ja kāda ir ar mieru būt spieķis, jo- pašai tas vajadzīgs- varbūt arī tas līdz????
Kamēr nostrādās tas, ko uzrakstīju- ar laiku.
Ar laiku, Aigar.
Tikai- ar laiku.
nevajag krenkeeties, izdziivo gan prieku, gan saapes taa uzinas , kas ir dziive
puikas vienmēr mirst jauni.kamēr ir puikas. pēc tam nāk pienākumi, apdomība... un Tu vairs sev nepiederi. Tev ir atbildība, Tev ir pienākums... Tev meita jāiekārto un dēls jāiemāca. Mirsti jauns, kamēr varonis, būs piemineklis. Pienākumiem pieminekļus neceļ un pie kapa salūtus nešauj. Un kopiņa ir maziņa, 20-30 tuvākie radinieki. Gribi efektu, ej cīnies, un krīti ar seju uz leju.