Visiem zināmi un it kā saprotami vārdi – Pār visu zemi mīla valda. Pie šiem vārdiem nonākt palīdzēja nejaušs gadījums. Iesākās viss ar sarunu pavisam citā sakarā :
Es nekādas ziepenes, ko rāda televīzijā, neskatos.
„Nikita” nav nekāda ziepene.
Nu, ja tu gribi zināt, kā un kad labi kauties, vari turpināt atraut miegam nakts daļu.
Drīz pēc šīs „atļaujas saņemšanas” Nikita Maiklam vaicāja apmēram tā: - Kāpēc  es tev esmu vajadzīga? Atbildē saņēma pelnīto: - Man tevi nevajag, es tevi gribu.
   Gan viena, gan otra saruna bija pirms vairākiem gadiem. Tagad filmu „Nikita” TV rāda atkal.
   Vai Nikita un Maikls ir tikuši pie šīs sarunas, nezinu, bet par to atkal jādomā, ja nepaslīd gar ausīm kā daudz kas svarīgs šodien. Gribēt seksa nozīmē var arī bez  īstās, vienīgās mīlestības. Bet ja tas nav  seksa sakarā, kā to teica filmas Maikls un varbūt vēl kāds īstā dzīvē?  Vai tad neiznāk tā, ka „gribēt” ir svarīgāk, nozīmīgāk par „vajadzēt”? Kāpēc mani kādam vajag, vienmēr var atrast iemeslu. Vai kaut kāds iemesls ir arī tam,  ka mani grib? Vienkārši grib sajust, ka es esmu līdzās, atbalstu  otru vēl un vēl. Es esmu un mani grib. Vai  tad tas nav tāpat, kā ar to mīlu, mīlestību?
   Īsta mīlestība cilvēkam esot tikai reizi mūžā. Ir gan tādi, kas stāsta, ka iemīloties katru dienu citā cilvēkā. Un kas tad ir mīla? Tas, kas uzskata, ka ir patiesi iemīlējies, bet  var vārdos izteikt, ko viņš jūt, nemaz nav patiesi iemīlējies. It kā vienkāršas, bet  tajā pat laikā sarežģītas lietas.  Tāpat kā ļoti daudzas mūsu ikdienā.
   Es esmu novirzījusies no tām ķecerībām, ko toreiz izdarīju, domājot par „Nikitā” dzirdēto, kaut laika ziņā tas jau bija sen. Kauns, bet atklāta esmu vienmēr. Tātad -  it kā filmas iespaidā  „iebraucu” interneta iepazīšanās portālos. Ko tik tur nevar ieraudzīt! Visu. Bet interesanti, ka tādā veidā pārsvarā vēlas iepazīties tieši jaunieši, kuri vairs nepaļaujas uz nejaušu tikšanos „aci pret aci” darbā, mācībās, uz ielas. Palasot sludinājumu tekstus, rodas jautājums, kāpēc tik pievilcīgiem, neatvairāmiem partneriem šādā veidā jāmeklē tas, kuru grib. Vai varbūt tomēr tas, kuru vajag. Kļuvu vēl neķītrāka un ievietoju arī dažus it kā savus sludinājumus. Tiesa, tikai uz dienu, kaut iepazīšanās portālos sludinājumi tiek ievietoti vismaz uz nedēļām. Tie vīrieši, kas atsaucās, nemaz necietīs, jo viņi jau tāpat neuzzinās,  par ko toreiz kļuva.    Pretstatā pievilcīgām un neatvairāmām izmēģināju iesākumā ar „vecu kašķi un kausli”. Un kā jums liekas – viens atsaucās, tiesa, piedāvājot kādu izklaides adresi. Nākamajā reizē kļuvu „aktīvāka” un norādīju, ka vajadzīgs nedzērājs autovadītājs. Arī dienas garumā viens. Citi interesenti laikam tikai dzērumā sēžas pie auto stūres. Pie tam tas viens bija gadus 15 jaunāks un viņu interesēja tas pats „plikais” sekss.
   Kas neriskē, tas no rītiem nedzer šampanieti, nospriedu  un ievietoju vēl vienu sludinājumu – jauna, skaista, pievilcīga, neatvairāma, čakla. Tas bija „pievelkošs” teksts. Tiesa, viens, kurš gribēja parunāties pa tālruni, reizē šo tekstu bija sūtījis vēl piecām. Lai gaida manu telefona numuru laimīgs. Kā man visvairāk žēl? Neizmantoju piedāvājumu padzert kafiju kādā kafejnīcā. Varbūt šādi palaidu garām iespēju izdomāt jaunu tematu nākamajam gabaliņam? Temata iegūšanai varētu veiklu teātri spēlēt.  Es varu nožēlot pie sevis tikai tās neizmantotās  praktiskās lietas. Teorētiski gan šī iepazīšanās  saistās ar lielo šķiršanās procentu, ar demogrāfisko krīzi. Vai  tad tiem jauniešiem, kuri šādā veidā meklē izklaidi, ir laiks domāt par bērniem? Bērns – tā ir atbildība.  Jaunieši vēlas tikai izklaidēties. Vienalga  kā. Tajā pat laikā  kaut vai ķeblīti izmantojot savu seksuālo tieksmju apmierināšanai, ka tik būtu labi. Par to taču  tāpat neviens neuzzinās, nevajag jau visā atzīties, kā to dara, piemēram, homoseksuālisti. Mēs naivi varam uzskatīt, ka viņi atzīstas visā. Gan jau tikai tajā, ka viņi ir homoseksuālisti.
   Nav ko spriedelēt par to, kas ir  nozīmīgāk – „es tevi gribu” vai „man tevi vajag”. Iepazīšanās sludinājumos  pārsvarā figurē „es vēlos”. Dievs dod šim pieticīgajam „es vēlos”  pāraugt „es tevi gribu”. Tad jau tie, kuri varēs skaļi otram pateikt „es tevi gribu”, būs nonākuši līdz  liktenīgajai  mīlestībai. Varbūt tad arī  nebūs demogrāfiskās krīzes, tik daudz šķiršanos. Varbūt. Atkal teorija. Bet tie jaunieši, kuri būs pieraduši šādi iepazīties? Un jauni jaunieši? Es nesaku, ka iepazīšanās sludinājumi ir slikts veids, kā atrast partneri. Tomēr ne vienīgais. Atliek vēlēties vienu, lai katrs pēc iespējas ātrāk izdzirdētu to – man tevi nevajag, es tevi gribu.
   Mums taču nav  Mātes Terēzes, kas savu dzīvi veltīja tam, lai cilvēks sajustu, ka viņu kāds mīl. Jāiztiek pašiem. Tas gan ir ļoti svarīgi - just, ka tu kādam esi vajadzīgs, ka tevi grib.
   Jau Viktors Igo ir teicis :”Pati lielākā laime dzīvē ir pārliecība, ka tevi mīl.”  Kurš šodien nevēlas būt laimīgs?