1945. gada pavasarī mans paziņa Valdis Reinfelds ierunājās, ka pazīst patriotiski noskaņotu latviešu jaunieti – izpletņlecēju Voldemāru Tūti, kurš slēpjas no čekas. Tā kā mani vecāki bija izbraukuši uz laukiem, es apmēram uz mēnesi ielaidu viņu vecāku dzīvoklī un apgādāju ar pārtiku. Pati biju jau precējusies, strādāju konfekšu fabrikā «Laima» par rēķinvedi un dzīvoju pie vīra. Vīrs draudzējās ar brāļiem Ozoliņiem, nacionāli noskaņotiem jauniešiem, kas dzīvoja Iecavā un kuriem bija sakari ar Dūmiņa vadītajiem nacionālajiem partizāniem. Neilgi pirms manu vecāku pārbraukšanas mēs Voldemāru Tūti pārvedām uz Iecavu pie brāļiem, bet, kad viņi jauno paziņu saveda ar Dūmiņa partizāniem, atklājās, ka tas ir čekas provokators.
Visi tikām apcietināti. Mani 1946. gadā kara tribunāls notiesāja uz 10 gadiem, 9 no tiem pavadīju Magadanas apgabalā, strādājot meža izciršanā un zelta iegūšanas darbos.
Latvijā atgriezos 1955. gadā.
Pirmo reizi V. Tūti satiku 1983. gadā gatavo apģērbu veikalā Biķernieku un Brīvības ielas stūrī, otrreiz – 1988. gadā universālveikalā «Minska». Ieraudzījis mani, V. Tūte nokaunējies aizsteidzās.
Zinu, ka V. Tūte ir strādājis Skursteņslauķu biedrībā Siguldā, bet tagad dzīvo Rīgā, Zvaigžņu ielā, mājas numuru nezinu.
Arī partizānu komandiera Dūmiņa māsa, kas pieņēma 1946. gadā V. Tūti savā mājā un arī izbaudīja Gulaga nometņu šausmas, ir vēl dzīva un dzīvo Iecavā.
Lūdzu uzsākt krimināllietu par apzinātu provokatora darbību – nodot čekai nacionāli noskaņotus latviešus. Voldemāram Tūtem ir jāsaņem pelnītais sods.
Aija Ābele
1999.g.
Avots:
Keywords: okupācija0