Ar to kārdināšanu, kā nu katra māk- cita kārdina ar smaidu, cita ņem ar masu, uz ko katrs skatās- tas jau viņa ziņā .
Mums sievietēm dots milzīgs spēks,
Ko būtu neizmantot grēks,
Tas mūsu augums,mūsu smaids,
Tik jāzin visam īstais laiks.
  

Parādi man kaut vienu sievieti labākajos gados, kura nekārdina, arī pastarpināti, pati to neapzinoties! Katra izcelta formu nianse jau ir mājiens uz to pusi...C

Parādi man kaut vienu vīrieti bez netikumiem .........

Kārdinājums rada netikumu..
Ja netikumam kārdunājums ir pa prātam, tad jau aiziet...
Jautājums tomēr paliek atklāts: kuram Dievs uzticējis kārdinātāja lomu...

Ne zivs, ne gaļa??

Peldēt pa dzīvi..pēc inerces un pienākumos??

Visu laiku atrasties kaut kādā nulles punktā??

Ko tad te vispār var pateikt??

Kāda jēga tad vispār????

Ak,vai!Jautājums jau ir bijis!Bet varbūt tomēr ir ko teikt?