Kā rotaļā,
tik zināmi senā,
saule zeltītām šķērēm
ūdens klajumu griež,
kur bezcerīgs maigums
un sapņi mani,
vien sirdspuksta
mūžības mirkli
acīs lūkojas,
lai dotos tumšzvīļus
ilgu atvarus brist,
kur pieskāriens tavs,
ūdens valķīru noburts,
klusā lūgsnā
spārnus kļāvis,
maldās un mani sauc...
/Maija/