Vai tā ir-
Keywords: Dzīve.29
Aptuveni tā arī ir:-jo paši aizrādītāji,pamācītāji-ne tuvu nestāv pareizības ideālam.Bet nu paspīdēt ta grib katrs...........arī amigosa zvaigznītes.Vot tā,draugi mīļie.!!!
Jā, laikam tā ir. Jo, ja kādam visu laiku bāž degunā viņa trūkumus, cerībā, kā tā viņš mainīsies, tad tas izsauc tikai un vienīgi pretreakciju. Var jau būt, ka citiem ir citādi. Cilvēki tak ir tik dažādi!
Patiesība un īstenums var būt tikai starp diviem cilvēkiem,kuri to vērtē -visaugstāk.
Patiesi piedot ir piedot no sirds,bet ja cilvēkam grib palīdzēt, tad ir gan jāsaka par trūkumiem-tikai ar mīlestību.Patiesība nevienam nepatīk,bet vai glaimi ko mainīs uz labu?Tā tad būs tīrā liekulība,ne mīlestība.
Vai pie vainas augstprātība,iedomība...............ego???
Var runāt daudz un gudri ..., salikt visu plauktiņos , kārtīgi ..., kā izmazgātus palagus ..., bet - kad runā emocijas , prāts vienmēr tiek pasperts malā , diemžēl ...
100% piekritu un ceru,ka ari man kadreiz ta veiksies - ja bus vajadziba
Tā nebūt nav katastrofa, pat ne nepatikšanas Kādēļ es vienmēr uzsveru, ka svarīgāk ir nevis pie-dot, bet gan izprast - jo arī piedošana ir manipulācija savā būtībā. Pēc shēmas- tu man nodarīji sāpīgi, skaties - cik es esmu labs, stiprs, kā es tevi nelieti tādu mīlu , jo - es piedodu to pāridarījumu. Atkal ir lomas, atkal- viens ir sliktais, otrs - labais. Tā nebūt nav gudrības pazīme, bet gan diezgan triviāls rēķins- kas ir svarīgāks- sāpinātā i8zjūtas, vai kaut kas cits.Attaisnot vai neattaisnot kaut ko darītu - tās ir jebkura tiesības un izvēle arī, ja apzinās visas iespējamās sekas.
Atbilde vienā teikumā:-ja raudzīsies uz to kā uz katastrofu piedot vai nepiedot,pieņemt vai nepieņemt-būs "ežu"attiecības.Bet ja no diviem teiksim līderiem ģimenē viens būs gudrāks-tas jau būs apsveicami.
Redzi, tās aprakstītās situācijas- prasīt, lai mainās, atgādināt par trūkumiem- vienalga- speciāli darot tā, vai nespeciāli- vienalga ir spēlītes pašas par sevi, manipulācijas ar otru cilvēku. Santāža - nu tā jau ir smagā artilērija, pēc kuras nekas vairs neaug. Patiesums šādās situācijās zīmējas mazliet nostatus- tu pieņem , ka cilvēkam ir šādas vai tādas īpašības, un tās ir tev pieņemamas vai arī ne tik principiāli svarīgas, lai veidotu attiecības.Uz tiem grābekļiem rāpjas ne viena vien paaudze( arī es savā jaunībā paspēju)- mūsu attiecības, mūsu mīlestība būs tik svarīgas, ka cilvēks mainīsies , lai izpatiktu man. Nu nebūs tā, vai ne.Pārsvarā tā labā doma- pieņemu viņu tāds, kāds ir un varu risināt ne tikai patīkamas situācijas ar šo konkrēto cilvēku un viņa īpašībām- tā jau nāk ar gadiem un pieredzi.
Nav runa par šantāžu,manipulācijām vai cilvēka "raustīšanu"
Iet runa par patiesumu-abpusēju,kura uzliek viens otram tikai cilvēciskos pienākumus un savstarpējo kompromisu.
Un vai ir jāprasa / jālūdz lai cilvēks mainās?-domāju,ka nē.Labāk ir otru patiesi sadzirdēt,izprast un kopīgiem spēkiem,neaizvainojot otru,tikt visam pāri.
Manuprāt, tās ir divas dažādas lietas- pieņemt to otru tādu, kāds nu viņš ir, un piedot.Pie- dot- atdot atpakaļ, to , ko saņēmi un vēl klāt piemest, lai sirds mierīga. Vai vienmēr tā vajadzētu? Labāk ir - izprast kādēļ cilvēks kaut ko darīja tieši tā, un tad lemt- attaisnot to vai nē. Pārējais- prasīt , lai mainās- tā būs jau manipulācija , var jau mēģināt, bet arī- nez vai sanāks un vajag. Atgādināt par trūkumiem- arī lomu spēlīte- es/labais, tu/sliktais, vai arī- tu /sliktais, es/upuris.Tās tad nav patiesas un līdzvērtīgu partneru attiecības, bet gan savu problēmu risināšana uz cita rēķina. Abpusēji.
Vārds ''apsolu'' ir liels vārds!