No atvērtiem zvaigžņu vārtiem
dāsni debesu vēstules plūst –
balti vārdi kā sniegpārslām baltām.
Ziemas klusumā saltā
no manis pie tevis,
no tevis pie manis plūst
siltākās, gaišākās domas,
vārdos vēl neizteiktas,
bet sirdī jau skumjas kūst,
aicinot dzirkstošā priekā
vienotā esībā būt
zem atvērtiem
zvaigžņu
vārtiem.
***
Lai tev balts rīts, balta diena,
lai vakars baltas svecītes dedz
un sniega svētītā zemē
lai prieks tavas takas sedz.

Kā brīnumsvecītes liesma,
kas degot sudrabā zied,
lai atmirdz tā cerību zvaigzne,
kas norāda ceļu, kurp iet.

Lai spēku ticībā rodi –
ir labi un labāk vēl būs,
un draudzība balta lai vieno
ar mīlu, kas nesarūs!
***
Domās, ilgās un sapņos

snieg visbaltākie sniegi,

vārdos sirsnīgos, draugu sūtītos,

balti zvaigžņojot, klusumā snieg.

Gleznās gaisīgās,

maigi pieskāries

manai sirdij,

eņģelis mieg.

Aukstums atkāpjas, sasilstot vārdos,

drēgnums sadedzis svecīšu liesmās,

tikai sniegpārslas turpina dejot

zemes sapņos un vēju dziesmās.
/Gita Āboliņa/
***