Tu manai dzīvei duries cauri
kā sniegam sniegpulksteņa zieds,
tas pulkstenis sit cauri auriem,
ka laiks uz pavasari iet.

Tu liec man ziemā plaukt un zarot,
uz ledus zariem ziedus nest,
tu liec tik stipri pavasarot,
ka ziemas nepazīstu es.

Kad pietrūkst jaudas manai gribai,
tu liec man nespējamo spēt
tik stipri, ka šai nolemtībai
es gandrīz varu noticēt.

Un tūlīt arī noticēšu,
tā oglīte jau krūtīs gail,
un tad no visa, ko es spēšu,
man dažu brīdi būs pat bail.
/O. Vācietis

/