Ja mīli , tad apēd dilli.

....

Kad kādu iemīlēsi , tad arī sapratīsi , Lauri, varbūt pats sāksi dzejot ...

Dievs ir mans Tēvs.

Šie vienkāršie vārdi ir svarīgākā ziņa cilvēkam. Tie ir viņam absolūti nepieciešami. Tie ir atbilde uz visiem jautājumiem, ko mums uzstāda dzīvības noslēpums. Tik liela atklāsme ir notikusi uz šīs zaļās planētas, ko sauc par zemi. Šī ziņa lidinās pāri visai radībai, atrisina visas problēmas, apmierina katras slāpes, piepilda katru cerību, attaisno ikvienas gaidas, apgaismo tumsu: tā saka, kas ir cilvēks. Kas tai tic, ir gaismā, kas tai netic, paliek tumsā. Kas uz to cer, ir priekā, kas uz to necer, ir bailēs. Kas to mīl, tas ir dzīvība, kas to nemīl, tas paliek nāves ēnā. Ko gan var nozīmēt cilvēka dzīve virs zemes, ja šī dzīve neattīstās uz mūžīgo Dieva dzīvi? Ko var nozīmēt cilvēka tēvišķība, ja viņa liktenis ir iznīkt? Vai lai dzīves loģika atrod savu nobeigumu nāvē? Vai gan prieks par gaismu būtu tikai teātris, kura priekškars slēdzas pāri mūžīgai tumsai? Vai lai mīlestības uguni beigās izdzēš bezgalīgā ledus apskāvieni? Nē! Nabags to vienmēr zināja savā sirdī; un ziņai par Dieva tēvišķību, ko Pāvils tik labi izteica savā vēstulē efeziešiem: "Viņš mūs iepriekš izredzēja, lai mēs taptu Viņa bērni"(Ef.I,5). Šai ziņā katrs var uzticēt savu dzīvības spēku un drosmi gaidīt. Ef.1.5.
“Dārgie bērni! Šodien svētīju jūs ar manu Mātes svētību un aicinu jūs visus uz atgriešanos. Es ilgojos, lai katrs no jums pieņemtu sirdī lēmumu labot savu dzīvi un lai katrs no jums vairāk strādātu Baznīcā nevis ar vārdiem un domām, bet ar savu darba piemēru, tā, lai jūsu dzīve būtu priecīga liecība par Jēzu. Jūs nevarat apgalvot, ka esat atgriezušies pie Dieva, tāpēc, ka visai jūsu dzīvei ir jākļūst par nemitīgu atgriešanos. Bērni, Dievs dos jums pazīt, kas jums konkrēti darāms un kā veidot savu dvēseli labāku. Es esmu ar jums un ņemu jūs visus manā Mātes patvērumā. Pateicos, ka jūs uzklausāt manus aicinājumus. ”

Kāds mīl var sanākt no pantiņa izlasīšanas ???