Pēc 1905. gada nemieriem Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns) emigrēja uz Šveici, kur dzīvoja līdz 1920. gadam. Rīgā atgriezās, nu jau neatkarīgas Latvijas valsts galvaspilsētā. Latvijas atbrīvošanas cīņās viņš nepiedalījās, taču kļuva par Lāčplēša kaŗa ordeņa Domes locekli. Apbrīnojami...
       Raiņa dzejolis «Uz mājām» sacerēts pēc atgriešanās Rīgā. Komūnisti patoloģiskā aprobežotībā nesaprata tajā pausto un publicēja to J. Raiņa kopoto rakstu trešā sējuma 207. lappusē. (Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1948.gads.)
       «Zilie un melnie mākoņi» labi raksturo tā laika «pamatšķiras» garīgo tumsonību. Latviešu sabiedrības komūnistisko spēku «grūdieni» vienmēr saskanēja ar Krievijas tālumos dzirdamo pilsoņu kaŗa dunoņu. Un tikai pa retam zibināja (nevis pastāvīgi spīdēja) neatkarības saule.
       Pāri Latvijai krājās komūnisma sarkanās miglas pilieni, un, lai kā dzejnieks centās no tās izvairīties, tas viņam nebija iespējams. Un tā nu šis proletāriski pelēkais, bet būtībā sarkano pilienu palags kļuva dzejniekam par ļaunu nomoda murgu, no kuŗa dzejnieks gribēja vaļā tikt. Rainis taču nekad nav bijis komūnists. Pietika jau ar to, ka viņš vieglprātīgi sapinās ar sociāldemokratiem, kas spekulātīvi izmantoja un turpina izmantot talantīgā dzejnieka vārdu un viņa darbus.
       Atgādināšu, ka cits dzejnieks – Edvards Virza divdesmit gadus vēlāk brīdināja par jaunas sarkanās miglas briesmām, un tā patiešām pārklāja visu Latviju 1940. gada 17. jūnijā...
Uz mājām

       Man pretī zili mākoņi veļas;
       Tāli draudoši, rūsas palsņi,
       Pa laikam –
       Vēja grūdieni brāž un tad klusums.
       Arī kā tālas dobjas duņas.
       Pa laikiem –
       Zibina saule.

       Man pretī melni mākoņi veļas,
       Un sarkana migla dvašo;
       Tās dvaša aprasoja laukus
       Sarkanus.
       Es negribu redzēt!
       Es nogriežos nost, bet es dzirdu:
       Krīt un krīt, un krīt.
       Līst lietus ne redzamām atsevis lāsām,
       Bet rit kā krītošs vienkopus palags
       Uz leju, uz leju krīt un krīt,
       Bet nenokrīt.

       Kā siena no miljoniem plankumiem krīt,
       Bet nenokrīt.
       Es zinu, ka tas tikai sapnis.
       Uz vietas stāvošas kustības nav.
       Bet es zinu, ka krītošais pelēkais palags
       Ir sarkans.
       Es gribu vaļā tikt un mosties!
       Es gribu!

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/21_septembris/lapa5.htm