ceļš, kas noved nekurienes dziļumos-
sapņu glāstos, pītos un asos.
zilumi un skrambas;
sirds auļo, steidzas izbēgt.
trepes ved pazemē.

izvēlies necelties,
gulēt un elsot, bezspēkā
padoties un aizmirsties,
sadziedēt brūces un izlikties, ka nekas nav bijis
aizmirst, kas esi, pateikt, ka viss bija savādāk.

trepes ved pazemē,
pie kauna un sāpēm,
pie tā, ko esi nodarījis tiem, kas kādreiz bija blakām.
tu nokāpi no troņa, sakauts, apkaunots
bet smaids, tā arī palika ļaunuma pilns, ass.

es izvēlos palikt guļus, necelties.
negaidīt roku, kas steidzas celt.
negaidot skatienus, kas teiks, ka tiešām žēl.
es izvēlos palikt sakauts un pazemots,
varbūt tad smaids - ļaunais - zaudēs
un es uzvarēšu!!!