Bija laiks, kad stacionārais telefons mājās bija ekstra. Vairākums cilvēku izmantoja teksafonus, kuros lai pazvanītu bija jāiemet 2 kapeiku monēta, būdiņas bija piesmēķētas, bet toties tos jautri, daždos veidos varēja piemānīt. Lai piezvanītu kādam uz citu pilsētu, bija jābrauc uz pastu pilsētas centrā un jaizstāv rinda uz starpilsētu taksafonu, kur pasākums jau maksāja 15 kapeikas. Tagad tas liekas neiedomājami, taču tad cilvēki biežāk sūtija viens otram vēstules un durvīs atstāja zīmītes.  
Puerto Rico līdz šīm brīdim vienā krodziņā ir liels ziņojumu dēlis uz kura ir iespējams piestiprināt pašrocīgi rakstītu vēstuli. Un daudzi ienākot šajā krodziņā, strap daudzām papīra lapiņām, aizrautīgi meklē sev adresētu vētuli, kura iespējams uzraktīta daudz gadus atpakaļ...
Tagad viss ir kļuvis daudz pieejamāks, bet vai līdz ar to vienkāršāks?