Normāli sadzīvojot nedz lepnumam nedz kādām citām vienpusēji vērstām īpašībām savstarpēji nebūru jāizpaužas, bet ja savstarpējās attiecībās kas taāds izpaužas, tad nu  vairs nekas normāls dabisks nebūs iespējams.

vai nebūs tā,ka savā lepnībā neredzēs tālāk par savu degungalu,ir divas lietas pašlepnums un lepnums.

Tikai normāli , ja cilvēkam ir savs pašlepnums   , ja vien tas netransformējas slimīgā iedomībā vai narcisismā ...

             Viegli, vai grūti - nezinu, bet zinu, ka vīrieši nemaz tā neturās pie tām LOKANAJĀM.........

daudz vieglāk kā ar *mutautiņu*..))

lepnums (ko es saprotu kā cilvēka spēju pašam par sevi pastāvēt un nelocīties līdzi sabiedrības masu viedoklim) nedrīkst pāraugt iedomībā....tad jau viss ir OK...

Un vai vispār ir viegli ar kādu sadzīvot..... un ja ir tad ar kādu????