Pērnā gada 27. novembra Dienā aptaujas «Tūkstošgade» ietvaros publicēts fotouzņēmums, zem kura rakstīts: «1943. gada 28. novembrī sākās Teherānas konference. Tajā J. Staļins, F. D. Rūzvelts un V. Čerčils panāk vienošanos par Otrās frontes atklāšanu Eiropā».– Vai paraksts nav kļūdains? 1943. gada 28. novembris ir tiešām ievērojama tūkstošgades diena. Teherānas konference – ievērojama konference, taču Latvijai nozīmīga ir ne jau otrās frontes atklāšana, bet šo vīru vienošanās: «Atstāt Baltijas valstis PSRS sastāvā.» Tātad neatjaunot arī Latvijas valsts neatkarību! Latvijas Republika pirms padomju okupācijas 1940. gada 17. jūnijā bija suverēna, visas pasaules «de jure» atzīta valsts, Tautu Savienības locekle (Latvijas ārlietu ministrs V. Munters bija Tautu Savienības priekšsēdētājs), valsts, kas Otrajā pasaules karā nepiedalās. Teherānas konferencē Antihitleriskā koalīcija prettiesiski vienojās par otrreizēju Latvijas okupāciju. Tā bija viena no pēdējām okupācijām pasaules vēsturē. Ja šodien atceramies 23. augustu kā Latvijas melno dienu, tad tāda pat melnā diena mums ir 28. novembris, un tā tāpat būtu iekļaujama atzīmējamo dienu sarakstā. Latvieši, atcerieties šo dienu!
       Latviešu tauta ar šādu lēmumu nesamierinājās un drīz pēc tam sanāca Doma laukumā uz grandiozu protesta mītiņu. Es arī tur piedalījos. Nodevējam Imantam Sudmalim un viņa komandai neizdevās ar bumbas sprādzienu mītiņu izjaukt. Nezinu, cik tūkstošu tur piedalījās, bet viss Doma laukums bija pilns ar cilvēkiem un sarkanbaltsarkaniem karogiem. (Nav tiesa, ka vācieši būtu aizlieguši šo karogu). Atceros, kā mans brālis iesoļoja Doma laukumā savas organizācijas priekšgalā ar sarkanbaltsarkano karogu rokās. Tiesa, organizatoru runās tika liets ūdens arī uz vācu okupācijas iestāžu dzirnām, bet citādi jau nevarēja būt. Tādi toreiz bija laiki. Ja mēs šodien atceramies Trešās atmodas lielos gājienus un tautas sanāksmes, mums jāatceras arī toreizējais mītiņš Doma laukumā.
       Tā bija vēsturiska liecība, ka latviešu tauta nekad nav samierinājusies ar tās iznīcināšanu svešu varu kalpībā.

Narciss Reinfelds

Par A. Kļockina rakstu «Kam vajadzīga integrācija?» un tikšanos ar šī raksta autoru

       Izlasot laikrakstā Diena (12.11.99.) bijušā tautfrontieša A. Kļockina rakstu «Kam vajadzīga integrācija?» nerodas šaubas par viņa izpratnē labajiem vēlējumiem sabiedrības integrācijā un Latvijas iestāšanos ES. Taču, kaut gan raksta sākumā ir norāde par tā analītisko saturu, autors nav aprakstījis integrāciju no latviešu viedokļa. Mani, latvieti, kas atceras pirmskara Latviju, aizvaino raksta tendence pārliecināt latviešus samierināties ar savu likteni un pazemojumiem.
       Raksta fabula ir samērā vienkārša. Eiropa nevar mūs pieņemt, jo Latvija ar savu neintegrēto sabiedrību ir bīstama: «ES nevar atļauties iekļaut savā sastāvā valsti ar dezintegrētu un tātad jebkurā krīzes situācijā nestabilu, viegli provocējamu un neprognozējamu sabiedrību.»
       Sarunā ar mani Kļockina kungs apgalvoja, ka Latvijā esošie nepilsoņi nekur citur nepalikšot, neviens Rietumos viņus nepieņemšot un latviešiem, kurus A. Kļockins dēvē par zemes saimniekiem, ar to jāsamierinoties un jāpiedalās dialogā Latvijas drošības un labklājības nodrošināšanai.
       Integrācija tātad vajadzīga pašiem latviešiem, Eiropai un Kļockins latviešus brīdina no vieglprātības.
       Kas man, latvietim, būtu iebilstams ES un Kļockina kunga labajiem nodomiem? Iebilstams ir tas, ka šī integrācija notiek zem atklāta spiediena, ka es neticu integrācijas iespējamībai un ka tā ir latviešu tautas pazemošana.
       Neticību integrācijai rada tas, ka neviens politiķis, izņemot A. Pabriku, man nav varējis nosaukt valsti, kur pamatnācijai būtu nācies integrēt tādu sveštautiešu masu. A. Pabriks izteica varbūtību, ka šāda situācija varētu būt bijusi viduslaiku Anglijā.
       Ja jau Es mums šādu integrāciju iesaka, tad to vajadzētu demonstrēt ar daudziem piemēriem no jaunlaiku vēstures. Par nožēlu es varu minēt piemērus, kur šādas integrācijas rezultāti nav bijuši sekmīgi. Es atceros, kā 1940. gadā no Latvijas projām devās tūkstošiem Baltijas vāciešu, kas te bija integrēti gadsimtiem ilgi, Olsterā 30 gadus līst asinis, nav integrācijas Jordānas upes krastos un Spānijā, basku zemēs.
       Arī uz manu lūgumu nosaukt šādu integrācijas piemēru Kļockina kungs nevarēja, bet vienkārši postulēja, ka integrējamo cilvēku skaitam neesot nozīmes, viss atkarīgs esot no dialoga un ekonomiskās labklājības.
       Es un vairums latviešu integrāciju uztver kā īpašu pazemojumu latviešu tautai. Aizvainojoši ir tas, ka mums jāintegrē okupācijas laikā iebraukušie civilokupanti, ka mums nav iespēju likvidēt okupācijas sekas, ka starptautiskā sabiedrība neprasa aizvākt šos iebraucējus, bet spiež mums tos paturēt.
       Pēc Kļockina teiktā šie cilvēki nav vajadzīgi arī modernajai Eiropai. Atliek secināt, ka Latvija ir atkritumu bedre, kur var izvietot to, kas citiem traucē, pamācot, kā ar šo materiālu apieties. Neviena Eiropas valsts, ko okupēja lielvaras, šodien nav spiesta naturalizēt cilvēkus, kas šeit ienākuši aiz tankiem. Bet Kļockina kungs runā par dialogu.
       Otrkārt, aizvainojoši ir tas, ka tautas garīgā enerģija un materiālie resursi jāveltī uzspiestam dialogam, ka jānodarbojas ar cilvēkiem, kas Latvijai nav vajadzīgi, rada šeit valodas, izglītības un bezdarba problēmu.
       Kļockins domā, ka integrācijas rezultātā veidosies politiska nācija, kas garantētu Latvijai drošību un labklājību. Kā piemēru Kļockina kungs man minēja Franciju un Holandi, kur visi melnādainie iebraucēji sevi uzskatot par francūžiem vai holandiešiem. Minētajos piemēros Kļockina kungs noklusē pašu galvenos: cilvēki, kas šodien veido šīs nācijas, nav tur ienākuši aiz tankiem, bet iebraukuši legāli ar vīzām, nav šo nāciju veidojuši pēc lielvalstu uzkliedziena. Arī pats fakts, ka kara dēļ Latvijā veidosies politiska nācija, ir aizvainojošs, jo tās ir okupācijas sekas.
       Var tikai brīnīties, kur paliek modernās, humānās Eiropas taisnīgums attiecībā pret latviešu tautu. Šodien Eiropas institūcijas sīki izmeklē noziegumus holokausta sakarā, atceļ nāvessodu, bet aizmirst taisnīgumu okupācijas seku likvidācijai. Par šo taisnīgumu nerunā arī Abrams Kļockins.
       Sarunā ar mani Kļockina kungs izteica viedokli, ka privātuzņēmēji varētu arī nezināt latviešu valodu. Tad nu iznāk, ka apkalpojošā sfērā latviešiem būtu jāmeklē vietu, kur viņus saprastu. Turklāt Kļockina kungs apgalvo, ka pēc desmit gadiem latviešu valoda funkcionēšot visās sfērās, kas ir pretrunā ar valodnieku prognozēm.
       Nevaru arī piekrist Kļockina kunga apgalvojumam, ka Latvijā varētu attīstīt tādu rūpniecības potenciālu kā Rūrā un nodarbināt visus iebraucējus, kas šodien atņem darbu latviešiem.
       Beigās gribu piebilst, ka Kļockina kungs ļoti atklāti pauda savu nostāju integrācijas jautājumā, un tā ir latviešus iznīcinoša.

M. Francis
2000.g.
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/02_janvaris/lapa4.htm