"Es šeit pavisam nesen iemaldījusies;
Bet bloks man ietver jautājumu vienu,
kas moka mani,brāli,,-
ne pirmo gadu desmitu.Un tātad:
"Reiz kādā strīdā māte atzinās,
ka esmu uzspiests bērns,un,
ja ne kolēģes,tad būtu letāls iznākums
bez komentāriem kādiem.
Un dzīvi visu klausos tikai vienu plati-
ilgspēlējošo: par nožēlu,ka mazu mani
nava noslīcinājusi,
vai izmetusi miskastē!!!
Bij "nedaudz" dīvaini to dzirdēt pirmoreiz no
savas mātes lūpām.
Nu jau kā lieta pierasta-
tik nu jau krājās gadu deviņdesmitais,
un viena meita palikusi ir,
kas būtu gatava ik brīdi uzklausīt,
gan palīdzēt,gan remdēt skumjas,
jo zināms,kas ir vecumdienas
Bet katrā zvanā-pēc palīdzības lūdzot-
par jaunu atskan vārdI: māte ir svēta,ko
tā teiks,to darīs bērns."
Ir svēta māte,bet,kā es skumstošā-
par jaunu braukt pie mātes varu,ja-
jāuzklausa man par jaunu pārmetums par
dzimšanu,kas pretīgs iedīglis un Viss.
Jā-brālis-eņģelītis,kā pati saka.
Tik eņģelītis spēj tur atrasties;
ne vairāk piecas minūtes.,
un projām šaut ar steigu un ar tekstu;
"Nav iespējas  atrast valodu,ne kopdzīvi ar Tevi!!!"