Pirms kāda laika interneta zem kaut kāda raksta pamaniju komentārus, diezgan "mīļā" formā atbilde kādam jaunietim, kuram profilā bija rakstīts "Lielibritānija" tātad vel viens latvietis kurš dzīvo ārpus latvijas. Komentāra saturu īsti neatceros, bet runa bija par dzimtenes nodevību, redz ka tur komentāru bija rakstijis kāds Latvijas "patriots"... Tātad patriotisms.Daudzi šo jēdzienu un jēdziena būtību saprot savādāk, vienam tas ir tas un daudziem pavisam kaut kas cits. Bet kas tad īsti nozīmē būt patriotam. Ieskatijos vikipēdija lai nekļūdīgi pasniegtu šā vārda skaidrojumu, kurš man par laimi sen ir zināms.

"Patriotisms (no grieķu: patriōtēs līdzpilsonis, kas nāk no patris dzimtene, tēvzeme) ir savas dzimtenes, valsts mīlestība, kā arī darbošanās tās labā, aizstāvot to kā darbos, tā arī vārdos.

Tas ir ļoti plašs emocionāls, ideoloģisks jēdziens, princips. Patriotisms ir tuvs jēdziens nacionālismam un citviet tie pat pārklājas, tomēr nacionālisms ir vairāk saistīts ar tuvības izjūtu ar kādu etnisko grupu, valodu. Patriotisms pēc savas būtības ir iracionāla sajūta, jo mīlestība ne vienmēr ir skaidrojama ar loģiskiem secinājumiem.Solidaritātes izjūta ir viens no patriotisma stūrakmeņiem. Tā izpaužas gan izjūtās, kas saistās ar unikālām, īpašām iezīmēm, kuras saistās ar dzimteni, gan arī sasniegumos dažādās jomās. Liela nozīme ir dzimtenesvēsturei un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem, kas rada noteiktu kopības izjūtu.

Patriotisma skaidrojums ir atšķirīgs dažādās valstīs un laikos.'"

Lūk tas ir skaidrojums kas aprakstīts visiem tik zināmā "vikipēdijā". Tātad es meigināšu analizēt šo jēdzienu, paskaidrojot pēc manām domām, ko tas nozīmē.

"Tas ir ļoti plašs emocionāls, ideoloģiskais jēdziens.." - tātad lūk ļoti plašs jēdziens, mēs latvieši šo jēdzienu tiešām uztveram ļoti plaši, it īpaši ja redzam kādu kurš neatrodas Latvijā, bet dzīvo ārzemēs un mēs sākam viņu nosodīt, paši nemaz nezinādāmi situāciju, kāpēc viņš tur atrodas, diemžēl mums patīk nosodīt citus, bet mes neredzam vainu paši sevī, neviens nav ideāls, katram ir savs dzīves mērķis,dzīves uztvere, un jā par, piemēru, ņemt kādu kurš izvēlējies sasniegt kaut ko neatrodoties Latvijā, tad tas nemaz nenozīmē ka viņš nav patriots vai dzimtenes nodevējs.

Es pats esmu izvēlējies nebūt pašlaik Latvijā, nejau tāpēc , kā neesmu patriots, bet tāpēc kā zemē- Latvijā, kura man ir tik ļoti mīļa nemaz nav spoža dzīve. Nesaku kā šeit nevar īsti atrast darbu, kā saka jā vēlies tad var visu, bet es izvēlējos nebūt šeit tāpēc ,kā lai sasniegtu mērķus ko esmu iecerējis nemaz nebūtu pareizi palikt Latvijā.. Atrodoties tālu prom no dzimtenes, esmu tiešām apzinājies cik ģimene ir svarīga, cik svarīgi ir draugi un radi, cik ļoti gribās mājās un es to novērtēju labāk un vairāk par jeb kuru latvieti, kurš dzīvo Latvijā.

Mājās ir labi, tu zini kā apkārt tev ir pazīstāmi cilvēki, radi, draugi, mamma un tēetis, brālis vai māsa, bet kad tu esi tiešām prom un kad tev apkārt ir sveša kultūra, valoda un pavisam sveši cilvēki, tad tu patiešām saproti, kā esi (atvainojos) dziļā pakaļā, un pie tam, ja nesanāk tas, kas bijis iecerēts un likās kā būs viegli, bet gluži pretēji- viss ir pavisam slikti, un iespējams nemaz nekad nebūtu iedomājies kā var būt vēl sliktāk. Esmu aizdomājies, daudzas reizes, jā es būtu mājās daudzas sliktas lietas nebūtu notikušas, bet arī labas lietas kas ar mani notikās arī nemaz nebūtu, tāpēc es saku tā- lai sasniegtu kaut ko savā dzīvē, mums vienmēr ir jāatsakās no kaut kā. Šoreiz es "atteicos" no ģimenes, draugiem, radiem un no valsts, bet tas nenozīmē ka es šo visu nemaz nemīlu, mīlu gan...! Būdams šeit, es ieguvu jaunās paziņas, cilvēkus kuri mani respektē un palīdz, pat palīdzība un atbalst reizē ir lielāks nekā no tiem kurus pazīst gandrīz visu savu mūžu....lūk te nu dzīves ironija.

Bet šoreiz īsti stāsts nav par mani, bet par patriotismu un kā es to uztvēru..

Kad biju maziņš vienmēr sapņoju būt karavīrs, pat iestājos jaunsargos, doma bija tāda, kā īstam vīrietim ir jaiemācas sargāt sevi, savu valsti. Esmu pat tagad gatavs sargāt to kas man ir svarīgs, ko es mīlu un kas man patiešām ir svarīgs. Es uztraucos par Latvijas valsts likteni, sekoju gaitām. Bet...lieta tāta kā es nemaz nepiedalijos vēlēšānās...es neesmu izpildijis savu pilsoņa pienākumu. Bet es joprojam esmu patriots.

Pēc manām domām labāk būtu nevēlēt, nelikt to krustu, vai pārsvīrot kādu.
Mēs nevaram zināt, to kā būs nākotnē, ka mēs ievēlējuši būsim normālu valdību, valdību kurai tiešām uztrauks valsts, nevis vēlme piepildīt savu kabatu, tāpēc labāk neizvēlēties nevienu un nemocīt savu sirdsapziņu ar domu-ja nu gadijumā atkal tiks ievēlēti "āži:" kā pie vainas esmu es, kā biju tas kurš ielika krustu, ielika kārtējo krustu par valsts pārvaldi, kurai nemaz nerūp tas ko viņi dara, kuri nemaz nejēdz kā jābūt labāk, kuriem neuztrauc neviens latvietis, kurš dzīvo valsti, bet kuriem ir tikai viens- nauda.
Manuprāt tā ir labāk, nav vajadzības mocīt sevi ar tādu domu.
Labāk nevēlēt nemaz un nejusties vainīgam! ;) un šēit nestrādā tāda lieta, kā mana balss ir izšķīroša, pfff....nav jau par ko balsot, es esmu pārliecināts uz 95% kā valdībā nekas nemainīsies, pat pie jaunas varas, pie jauniem cilvēkiem,
jo politika bija un paliks politika,
politika vienmēr ir bijusi netīra, un neko tu nevarēsi tur padarīt...tāds ir liktenis, nekur pasaulē nav valsts kur politikā galvēno lomu nespēlētu nauda, un it īpaši tik mazā valstī, kā Latvijā tas arī nenotikšot.
Mēs noteikti nebūsim pirmie.
Tāpēc lūk, te nu ir patrotisms, aizargāt savu valsti un nēvēlēt ne par vienu.
Es sakšu iet uz vēlēšanām, kad tiešām pārliecināsos kā tie 100 pilsoņi, kaut ko dara lietas labā, kā rūpējas par valsti,nevis rūpējas par sevi-par saviem naudas maciņiem, kuri dažam labam tāpat ir piebāzti pilni ar naudu, bet tajā pašā laikā valstī ir vairāk kā 11%  bezdarba, tūkstošiem bezpajumtnieku, slimnīcas un skolas ir ciet un cilvēki zaudē darbu...
Esmu patriots, bet redz es to saprotu savādāk! ;)