Cik mēs cilvēki gan esam dīvainas būtnes, visi mēs gribam, lai mūs mīl, ciena, respektē, tad ja tas attiecas personīgi uz pašu, bet ja otrādi, tad gan mēs varam atļauties nemīlēt, necienīt, nerespektēt. Tāda „filozofija” mūsdienās ir ļoti populāra. Cilvēki vienkārši ar grūtībām spēj „panest” sliktu attieksmi pret sevi, tai pašā laikā nesaprotot, ka tas ir tikai „tauriņu spārniņu” efekts, kādas vibrācijas tu pats izsauc tādas tev tiek atvibrētas atpakaļ. Nebeidzama ir diskusija par to kādām ir jābūt attiecībām starp cilvēkiem un partneriem, kā ģimenē saglabāt cieņu vienam pret otru. Nu jau visi gudri, zina, ka nejaušību nav un nejaušu cilvēku mūsu dzīvē arī nav. Visi mēs dažbrīd ciešam no nepareizām attiecībām, pārprastām situācijām, nesaprastiem vai nepateiktiem vārdiem. Tas ir mūžīgais ‘atbildes’ uz ‘kāpēc’ meklējums. Lielākoties cilvēki jebkurās attiecībās vadās pēc savas iepriekšējās pieredzes, piemēram, savā jaunajā ģimenē neapzināti pārnesot vecāku attiecību modeli, jo citu modeli nepazīst. Un tad attiecībās ar partneri esam tikpat īsti vai neīsti cik mūsu vecāki, bet katrās jaunās attiecībās savācam līdzi vēl to pieredzes bagāžu vai „kravu”, kas bija iepriekšējās attiecībās, aizmirstot par to, ka katrs konkrēts cilvēks ir pilnīgi atšķirīgs un arī tam ir bijis kaut kāds savs modelītis un pieredzes „čemodāniņš”. To, ka šis modelis- pieredze reāli darbojas lielākoties cilvēki neapzinās. Daudzreiz pievīlies cilvēks vienmēr neapzināti attiecībās meklēs ‘blusas’ tā iemesla dēļ, ka tām taču tur ir jābūt... Patiesībā tā ir smaga nasta, ja no tās netiekam vaļā, tā „velk pie zemes”. Tad kāds tur var būt „lidojums”? Un tā „ķēdīte” veidojas un cilvēks tik meklē un meklē pats nezinot ko, tai vietā, lai vienkārši ķēdīti pārautu un izvēlētos to, ko pats vēlas pēc viedā dzīves principa- dzīvo šeit un tagad, un izvēlies ko vēlies. Pagātne ir pagātne, rītdiena būs rīt, tad šeit un tagad ir tas īstais laiks, domājams, ka saprast to ir katra cilvēka spēkos, tad ko „lauzīt galvu” par to, kas ir bijis pagātnē vai par to, kas būs nākotnē. Ja tur pagātnē vajag ko sakārtot, tad tas ir jādara, bet ja nē, tad tas „vilciens ir aizgājis” un nevajadzētu stāvēt uz „perona” un gaidīt to, kas jau ir prom. Katrs cilvēks savā būtībā ir tik īpašs un neatkārtojams, kaut vai tāpēc vien derētu aizdomāties, ka ikviens iegūtais vai uzspiestais pagātnes modelis var sabojāt jebkuras attiecības starp cilvēkiem un it īpaši partnerattiecības. Un būtībā tie ir mūsu stereotipi, kuriem mēs pieķeramies un ļaujam vadīt savu dzīvi.
Kas ir tās dzīves pamatvērtības? Par visu mums nāksies kādreiz kādam Augstākam atbildēt, bet jo īpaši un galvenokārt par attieksmi pret cilvēkiem, un protams, konkrēti par savstarpējām attiecībām. Nāksies atbildēt par to, ko tu dari savam tuvākajam, tā dvēselei. Vai tu mīli citus kā sevi pašu? Vai tu sevi mīli kā Dieva izpausmi? Ja sevi patiesi mīli, tad citus mīlēt tev nebūs problēma, bet ja nē,.. nu tad pacenties, iemīli sevi un līdz ar to citus mīlēsi automātiski. Dažas atmiņas par savstarpējām attiecībām ir tik smagas, ka nemaz nebūtu slikti, ja kodes tās apēstu. Dažiem attiecības jau tā ir pārklājušās ar rūsu, ka nevar redzēt tām galu. Bet kas pirmais sviedīs ar akmeni? Katram dzīvē savs uzdevums, iespējams, ka tie citi izceļ no mūsu zemapziņas tos smagākos akmeņus, kas pašu dārziņā liekas gluži vai dekoratīvi. Kas traucē mums būt saskaņā ar sevi un līdzcilvēkiem? Cilvēki pievelkas pēc kaut kādām savstarpējām iekšējām sajūtām, vibrācijām, zināmā veidā tā ir tāda netverama rezonēšana uz viena viļņa. Visi cilvēki nav vienādi, to taču mēs saprotam, konkrētais līmenis rezonē pret konkrēto līmeni, tāpēc ar dažiem ir mierīga līdzāspastāvēšana, bet dažus mēs tomēr neviļus akcentējam. Mīlēt simtprocentīgi visus, domājams, tā tomēr liekas utopija lielajam vairumam cilvēku. Mēs ejam pa dzīvi meklējot sev radniecīgas dvēseles, jo katrs jau meklē otrā sevi. Tas, kurš uzrāda tevi pašu no nepievilcīgās puses nav mums simpātisks. Jā,.. interesanti par tām radniecīgajām dvēselēm..., kāpēc tās mums ir tik ļoti nepieciešamas? Domājams, ka cilvēks patiešām ir noguris no svešā, sev neatbilstošā, nederīgā...
Rietumu cilvēkiem pienācis laiks pagriezt seju pret austrumiem un paskatīties uz visu šo no cita redzes viedokļa. Protams, ka mūs katru visvairāk interesē tieši partnerattiecības, jo katrs mēs gribam satikt savu otro pusīti, un nevis kaut ko, bet konkrēti tieši sev domātu cilvēku, tāpēc dažkārt lielo kaisli uzskatām par lielo mīlu. Skaidrības labad precizēsim šajos vārdos kaislība un mīlestība ietverto jēgu. Gudrie to noformulējuši šādi: „Cilvēki neredz atšķirību starp kaislību un mīlestību. Dzimumtieksme pret vienu vienīgu cilvēku ir mīlestība. Dzimumtieksme pret katru pietiekoši pievilcīgu pretējā dzimuma pazīmēm apveltītu būtni ir- kaislība. Pirmā pieskaitāma patiesiem cilvēces sasniegumiem, otrā ne ar ko neatšķiras no dzīvnieku „mīlestības”.” Tad varbūt parunāsim par tām radniecīgajām dvēselēm otrajām pusītēm. Protams, ja tā ir otrā pusīte tad tā nevar būt neradnieciska, bet ja tā nav, tad iespējams esmu vienkārši precējusies/precējies,.. noteikti esam kļuvuši radinieki, bet vai dvēseles radinieki?. Ļ.Tolstojs ir teicis: „Precēties vajag vienmēr tā, kā mēs mirstam, tas ir, tikai tad, kad citādi nevar.” Un kad citādi nevar? Tad kad gribas? Vai tad kad ir pienācis laiks? Vai tad kad ir pienākums to darīt? Diemžēl dzīvē, bieži vien ir tā, kā ir. Atgriežoties pie austrumiem... nu ja, grūti ir salīdzināt un vai vispār to vajag, varbūt vienkārši derētu pārņemt no austrumu mācībām klasiskās vērtības, kuras nemainās gadsimtiem un pievienot klāt savas iekšējās izjūtas atbilstoši laikmetam, paņemot to, kas ir patiešām vērtīgs. Katram mums tomēr ir savs redzējums, savs iekšējais kodols, sava kūniņa, tā, no kurienes mums tie „tauriņi izlido”. Un kā tad būt? Gribas citēt mūsdienu domātājus: „Atrast savu otro pusīti- augstākā laime, ko cilvēks var iegūt, jo tikai tas pāris, kam piemīt plaša spektra vispārējā vīriešu un sieviešu enerģija, spēj paveikt lielas lietas. Mums biežāk vajadzētu pārlasīt dižo cilvēku biogrāfijas, lai uzsūktu sevī laimīgas mīlestības noslēpumus,... saprast, vai šī ir tā, no augšas sūtītā pusīte, nav viegli. Gribas tam ticēt, bet... Ceļš pie radniecīgās dvēseles ir ērkšķains. Lai dzīvotu harmonijā un savstarpējā sapratnē, svarīgi apgūt nenovērtējamo prasmi veidot attiecības kā ikdienā, tā arī no dzīves dzīvē.... Cilvēks ir daudz ko iemācījies gara eksistencē gadsimtu laikā, un ar Visuma līdzības jeb vibrāciju atbilstības likuma līdzdalību radnieciskās dvēseles kaut kad noteikti atradīs viena otru.” Smuki!,.. gribās ticēt, ka katram dzīvē reiz tas izdosies un nav pat svarīgi kad, šajā vai nākamajā, vai aiznākamajā dzīvē...
Un kur tad ir meklējams tas iemesls mūsu neprasmei satikt savus īstos cilvēkus? Varētu vainot šo gadsimta slimību, šo tehnisko un praktisko laikmetu, kas ļoti ir ietekmējis cilvēku prātus. Varētu arī nevainot, bet jāatzīst, ka tā ietekme ir ļoti milzīga. Zinātniski pamatots, ka dators, televizors, telefons, ...visa tā ņirboņa dienas gaitā, turklāt vēl sliktās domas, emocijas utt., cilvēkos nepārtraukti nomāc daudzas lietas,..viss ir kļuvis tik praktisks, ka vai nelabi metas. Daudziem vīriešiem un sievietēm problēmu rada tas, ka normāla dzimumfunkcija neizraisa kvalitatīvu erotisko pārdzīvojumu. Mūsu tehno laikmets, tēli nomaina cits citu, paliek maz vietas baudai, saplūsmei, maigumam. Masu informācijas līdzekļi mūsdienās daudzējādā ziņā nosaka cilvēku priekšstatus par dzīvi. Vai jūs bieži esat redzējuši filmu, kurā mīlas un erotikas ainas atbilstu tai stāvokļa un uzvedības kvalitātei, kas būtu patiesa un izraisa dziļu pārdzīvojumu? Pamazām piezogas aizdomas, ka arī dzīvē notiek tāpat. Ko mums rāda reklāmās? Reklāmās sievietes piedauzīgi atkailinās, kaujas, ir rupjas, seksuāli agresīvas... dumjāki prātiņi to cenšas atdarināt, nesaprotot, ka šie ir naudas pelnīšanas tirgum veidotie tēli, kuri būtībā ir pretdabiski sievietes dvēseliskajai būtībai. Turklāt normāls vīrietis var krist panikā, ko gan iesākt ar tādu monstru? Dzīvē ienāk rutīna, sekss bez tuvības, fizioloģisks akts, kas grauj abu partneru dvēseli, attālina vienu no otra. Rodas dziļa plaisa starp patiesām vērtībām, iekšēju nepieciešamību un sabiedrības uzspiestiem stereotipiem. Un atkal atgriežoties pie Austrumu tradīcijām gribās citēt senas, normālas, patiesas vērtības divu cilvēku attiecībās: „Lai zinātu, pēc kā tiekties, ir jāzina, ko vēlies. Svarīgi gūt pieredzi par sava ķermeņa enerģētiku, iekšējām baudas sajūtām, emocionālām tieksmēm. Neviens nav runājis par to, ka kvalitatīvai savstarpējai erotiskai iedarbībai ir nepieciešams noteikts relaksācijas līmenis. Tikai nesasprindzināts ķermenis vada to enerģiju, kuru dēvējam par seksuālo. Tā ir kā strāva, kas plūst starp diviem poliem. Taču, lai šī strāva rastos, nepietiek ar to, ka ir uzbudināti poli (enerģētiskie dzimumcentri), arī telpai starp tiem jābūt caurspīdīgai, vien atslābināti ķermeņi var apmainīties ar seksuālo enerģiju. Lai notiktu šī mija, vēl svarīgāka ir emocionālā atvērtība un prieks. Tā būtība ir psihiska relaksācija. Emocionālais sasprindzinājums bloķē seksuālās enerģijas apmaiņu, tāpēc tik svarīga ir partneru savstarpējā uzticēšanās, paļāvība, maigums. Atverot savu dvēseli, uzticoties, prāts kļūst brīvs no domām, jūtas ir atvērtas, enerģija staro un izplatās visā ķermenī.” Tā ir tuvība, kas dod piepildījumu, bet modē šobrīd ir agresīva, otru pazemojoša seksuālā enerģija, nav gan īsti skaidrs ko kāds no tās gūst. Būtu laiks sākt iepazīt sevi. Kad mēs būsim iepazinuši sevi emocionāli, ķermeniski, psihiski, kad būsim sevi pieņēmuši, apzinājuši savu vienreizīgumu, dievišķumu, sabiedrībā ienāks citas kvalitātes attiecības, tad tuvums būs īsts. Ko gan vēl varētu teikt šajā sakarībā..., tikai to, ka cilvēku savstarpējās attiecības ir un būs Dieva izpausme, jo esam tā daļa. Par to skaisti ir pateicis Indijas viedais un skan tas kā atgādinājums mums visiem: „Kas ir degradācijas ceļš? Kad cilvēks pamazām novēršas no Dieva kā visaugstākā un pēc tam arī no cilvēkiem kā Dieva daļiņām, pārstāj dot labumu visiem, bet koncentrējas tikai uz sevi. Rezultātā aizveras sirds un cilvēks redz pasauli nesaistītu ar Dievu, nesaskata savu saistību ar visu esošo.” Tāda ir tā patiesība.
Katram cilvēkam vairāk vai mazāk nākas saskarties ar vientulības problēmu un atrast otru pusīti. Cilvēka klusais sapnis ir satikt mīļoto cilvēku, veidot skaistas un harmoniskas attiecības, tādas, kas sniedz jaunu spēku, iedvesmu un dzirksti doties pretī daudzajiem izaicinājumiem, veidot savu dzīves ceļu un sapņus kopā. - Visas satikšanās vienmēr sākas skaisti un romantiski, bet iestājas rutīna un partnerī cilvēks pēkšņi sāk ieraudzīt tikai to negatīvo.
Jā, satiekas vīrietis un sieviete, uzplaukst mīlestība, dzīves lielākais sapnis kļūst par realitāti, bet pēkšņi vienā dienā saldais sapnis un lidojums pārvēršas par ciešanām. Aktuāls ir mūžīgais jautājums - kas notiek, vai kaut kas ir maināms un labojams? Viens no lielākajiem problēmu faktoriem ir tas, ka cilvēki nepazīst sevi un sevī esošo enerģiju. Katrā sievietē mīt dieviete, vīrietī - dievs, bet cik ir tādu sieviešu, kas sevi apzinās kā sievieti, pazīst savu raksturu, plusus un mīnusus. To pašu var attiecināt uz vīriešiem. Tas, ka cilvēks pārstāv bioloģiski vienu vai otru dzimumu, vēl nenozīmē, ka sieviete ir sieviete vai vīrietis ir vīrietis.
Tomēr daba devusi sievietēm atšķirības no vīriešiem, un sabiedrībā arī popularizē to, ka sievietes ir no Veneras, bet vīrieši - no Marsa.
Par sievieti vai vīrieti ir jākļūst. Ir jāapzinās, ko sevī nes šis spēks, kāda ir sievietes vai vīrieša daba, ko sevī slēpj šī maģiskā sievišķā un vīrišķā pirmsākuma enerģija. Cilvēkos nav apzināta šī sākotne, tā ir neapzināta,
kā mazs nesaprātīgs bērns, tas ir spēks, kas attiecības var pacelt līdz visaugstākajām virsotnēm. Daudziem varbūt ir miglaina nojausma par sevi kā konkrētā dzimuma pārstāvi, bet pretējais dzimums paliek vēl lielākā melnā miglā tīts un nezināms. Un tad, satiekoties vīrietim un sievietei, krīt eiforija un rozā brilles. Cilvēks nokļūst reālā situācijā, kad neko nezina ne par sevi, ne par pretējo dzimumu un šo pirmsākumu maģisko dabu. Tajā brīdī arī sākās attiecību problēmas un nesaskaņas - ideālais vīrietis vai sieviete vienā mirklī pārvēršas par egoistisku, nesaprotošu un kašķīgu būtni, jo, nepazīstot savu un pretējā dzimuma dabu, nav iespējams ilgi saglabāt harmoniju.
Ja sievietei vai vīrietim trūkst šo zināšanu, tad jāmācās izzināt šo abu iekšējo pasauli vai jāmeklē profesionāla palīdzība, lai pārvarētu radušos krīzi attiecībās.
Iepazīstot pirmsākumu maģisko spēku un nozīmi katra cilvēka dzīvē, līdz ar to paveras pavisam jauns skats uz sevi un pretējo dzimumu. Sākotnējo enerģiju iepazīšana palīdz cilvēkam aiziet līdz savai iekšējai dievietei vai dievam, līdz ar to izzūd daudzi maldi, kuri līdz šim attiecībās nesuši graujošus faktorus. Sava un pretējā dzimuma pirmsākuma nepazīšana daudzus cilvēkus iegrūž mūžīgā vientulībā, neveicas pretējā dzimuma meklējumos. Ja cilvēkam neviens no bērna kājas nav palīdzējis orientēties un atklāt sevī dusošo dievieti vai dievu, tad kāda nu veidojusies pašam izpratne par sevi kā noteikta dzimuma pārstāvi, tā arī dzīvē veidojas attiecības ar pretējo dzimumu. Mūsu sabiedrība visos laikos
bijusi pārāk aizņemta ar ārpasauli, bet laiks sev un savai iekšējai pasaulei faktiski nav atlicināts. Dievs cilvēku ir radījis pēc savas līdzības, mēs neesam tikai cilvēki, bet katrā no mums ir daļa no dieva. Pamodinot un apzinoties šo daļu, sieviete kļūst par dievieti, bet vīrietis par dievu.
Tiem, kas to apzinās, veidojas harmoniskas un stabilas attiecības, bet tiem, kas to nedara, jāsaprot, ka agrāk vai vēlāk tās tik un tā izjuks.
Ir cilvēki, kas ir pilnībā apzinājušies sevi kā konkrētā dzimuma pārstāvi. Viņi nedzīvo, vairošanās instinkta mudināti, sapāroties, bet gan skaidri zina, kādas attiecības grib, ko vēlas saņemt un ko sniegt pretējā dzimuma pārstāvim kopējā savienībā. Šie cilvēki ir iemācījušies cienīt sevi un cienīt otru kā indivīdu, un ļaut tam izpausties kā unikālai personībai. Šādi cilvēki viens otrs papildina ar savu klātbūtni un attiecībās nepārtraukti ienes jaunas vēsmas un dzirksti. To varētu nosaukt par divu dievību satikšanos un apvienošanos, lai viens otram dāvinātu harmoniju un prieku nevis tikai uz dažiem mēnešiem, bet mūžīgi. Lai esošās disharmoniskās attiecības pārvērstu par šādu mīlas un attiecību idilli, cilvēkam ir nopietni jāstrādā ar sevi. Attiecībās ar pretējo dzimumu ir svarīgi zināt veiksmes likumus, kuri visā pasaulē ir izglābuši daudzas savienības, palīdzējuši veiksmīgi iepazīties. Harmoniju attiecībās nosaka cilvēka zināšanas - vai nu viņš zina šos likumus un dzīve pēc šiem likumiem ir harmoniska, vai arī viņš ir tumsoņa, kad attiecībās viena vētra un strīds nav beidzies, aizsākas jau nākamie. Tāpēc ļoti svarīgi cilvēkiem ir apzināties un saprast - ja nav vēlēšanās līdz mūža galam sēdēt vientulībā vai no rīta līdz vakaram strīdēties ar dzīvesbiedru, ir jāsāk strādāt ar sevi un šīm attiecībām. Ir jāapgūst attiecību veiksmes likumi, kamēr vēl nav par vēlu, kamēr nezināšanas dēļ ar mīļoto nav notikusi šķiršanās.
Tomēr daudzi cilvēki, zinot savu un citu pieredzi pāru attiecībās, apzinās, ka dzīvē nekas nav mūžīgs. Viņi netic mūžīgai mīlestībai un tam, ka paši vainīgi, ja neprot to nosargāt.
Ja nav zināšanu un izpratnes par attiecību mākslu, satiekot ideālo sievieti vai vīrieti, tad tas ir tikai laika jautājums, kad ideāls sāk kļūt par lielāko murgu, lai ari varbūt tas ir īstais cilvēks, ar kuru gribētos būt kopā, kamēr nāve šķir. Jā, bieži cilvēkiem šķiet, ka laimīgas attiecības pastāv tikai pasakās, bet mēs aizmirstam, ka katru mirkli un tieši šodien ar savu izpratni, domām un attieksmi veidojam rītdienu, kurā savu mīļoto cilvēku atstumjam vai tieši otrādi pievelkam kā magnētu un savienība kļūst nešķirama uz mūžu. Cilvēks nav radīts vientulībai un neveiksmīgām attiecībām. Dievs radīja sievieti un vīrieti, nevis lai viņi viens otram padarītu dzīvi par elli, bet padarītu viens otra dzīvi par skaistu paradīzi. Tāpēc katram vīrietim un sievietei šajā brīdī jāuzdod nopietns jautājums, vai nav pienācis laiks iepazīt sevi, pretējo dzimumu, iemācīties attiecību veiksmes likumus, kurus jau senatnē zināja Austrumu viedie, un pielikt punktu attiecību neveiksmēm uz visiem laikiem. Tā nav pasaka, bet realitāte. Ir cilvēki, kuri pārkāpuši pāri savam slinkumam un godīgi atzinuši, ka ir problēmas attiecību jautājumos, taču sākuši tās risināt. Lielākā balva viņiem ir mūžīgā savienība un mīlestība. Attiecības var salīdzināt ar dārzu, kurā katru mirkli mēs sējam sēklu un pienāk diena, kad ievācam šajā dārzā ražu - vai tās ir lielas nezāles, kuras neganti zeļ, un necaurstaigājams, asiem ērkšķiem pildīts krūmājs, vai tas ir skaists puķu dārzs ar mīlestības dvašu, aromāts, kurš reibina un mīlestību ietērpj vēl skaistākās un košākās krāsās. Šo attiecību dārzu īpašnieki un veidotāji ir cilvēki paši. Ir pēdējais laiks nākt mācīties un kopt savu mīlestības dārzu! Dzīve nav tik gara, lai sevi mocītu šajā nezāļu dārzā. Dievs ir radījis pretējo dzimumu, lai veldzētos mīlestības mūžīgajā dārzā un baudītu tajā mītošās svētlaimes maģisko noskaņu.