No sniega smaguma kad nolīkst zari,
Es savās domās radu pavasari.
Tad ņemu krāsas, papīru un otu,
Ar pieskārienu uzburt pavasari protu.
No kalniem lejup čalo priecīgs strautiņš,
Uz vizbulītes spārnus kārto tauriņš.
Pin vējìņš bizēs lazdu skaras skarot...
Es ziemā pavasari uzburt varu.
Kad nosalusi ienāku no lauka,
Es plauktā pasniedzos pēc tējas trauka.
Cik labi, ka ir vasara man mājās.
Tā smaržo liepziedi, kas krūzē stājas.
No rudens sārti āboli mirdz grozā.
Pirms baudu, priecādamās pirkstos grozu.
Pie sienas pavasars, kūp- vasariņa,
Klāj laukā kokus sarmas adatiņas.
Es varu ziemā uzburt pavasari,
Vai netici? Tu arī pats to vari.
Tev krāsas, papīru un otu sniegšu,
Un liepu ziedu tēju uzliet iešu.
/Aija Celma/
Keywords: dzeja18356
Nuja sapratu
Pateicos par seviski precizam darbibam.