Kad zvaigžņu debess nomaina dienas spozmi,
tiek atvērtas acis, kas pūci vada tālā ceļā,
Viņa dodas neļaujot nevienam tumsas apmirdzētajam, ieraudzīt sevi,
Tā tā klīst pa naksnīgo debesi, ne vienam nemanīta un brīva
Vienīgais, kas nodod pūces esamību ir stiklainās acis,
Kuru dziļumā spētu apmaldīties, pat nebeidzams aptimists,
Tā pūce klīst no vienas mājas uz citu, neuzrunājot nevienu,
Viņas ceļš ir neizdibināms, bet visiem tik ļoti zinām,
Pienāk rīts un pūce dodas slēpties no rīta gaismas,
Kas atklās viņas acu patieso būtību,
Un iestājas klusums, kas padara pūci tik mierīgu,
Kā pazūd tā meža biezoknī ar savām jaukajām dziļajām acīm,
Un dienas laikā pūce pārvēršas par zīlīti,
Kas pazūd pelēcības nomāktajā masā!