....uzlūko pasauli kā teātri

Tā saucamā pasaule ir spēle, teātris. Lai būtu laimīgs, uzlūko to tā.

Visa šī pasaule ir gluži tas pats, kas teātris, tādēļ neesi pārāk nopietns, dzīvojot tajā. Nopietnība tevi ievilks nelaimes purvājā. Neuztver pasauli nopietni; visa šī pasaule ir tikai teātris.

Ja tu spēj uzlūkot visu pasauli kā teātri, tu atgūsti sākotnējo apziņu. Putekļi sakrājas tādēļ, ka tu esi pārāk nopietns. Nopietnība rada problēmas; un mēs esam tik nopietni, ka, pat skatoties teātri vai filmu, pārklājamies ar putekļiem.

Aizej uz kinoteātri un pavēro skatītājus. Neskaties uz ekrānu, aizmirsti par to; lūkojies tikai uz skatītājiem zālē. Kāds šņukstēs un asaras ritēs pār viņa vaigu, kāds smiesies, kāds kļūs uzbudināts. Aplūko cilvēkus. Kas ar viņiem notiek? Uz ekrāna taču nekā nav, ir tikai gaismas un ēnu spēles.

Bet kādēļ viņi satraucas? Viņiem attēls nav tikai attēls, filma nav tikai filma. Viņi ir aizmirsuši, ka tas ir tikai stāsts. Viņi to uztver nopietni. Tas ir kļuvis „reāls”. Un tā notiek visur, ne tikai teātrī.

Uz šīs planētas dzīvojuši daudzi cilvēki. Tur, kur sēdi, varbūt ir aprakti desmit līķi, un viņi bija tikpat nopietni kā tu. Tagad viņu vairs nav. Kur ir viņu dzīve? Kur ir viņu problēmas? Viņi cīnījās – cīnījās par katru centimetru zemes – zeme joprojām ir, bet viņu vairs nav. Un, ja kādu dienu izzudīs visa cilvēce, zeme paliks, koki augs, upes plūdīs, saule leks, un zeme nejutīs nekādu trūkumu un neprātos, kur palikusi cilvēce.

Paveries plašāk: palūkojies atpakaļ, palūkojies uz priekšu, ielūkojies visās savās dimensijās – kas tu esi, kas ir tava dzīve. Tā izskatās kā garš sapnis, un viss, ko tu uzskati par nopietnu šajā brīdī, kļūst nevērtīgs nākamajā mirklī.

Atceries pirmo mīlu, cik nopietna tā bija. No tās bija atkarīga visa tava dzīve. Bet tagad no tās nekas nav palicis. Varbūt tu jau esi to aizmirsis. Un viss, par ko tu domā, ka tava dzīve no tā ir atkarīga, tiks aizmirsts. Dzīve ir nepārtraukts plūdums. Nepaliek nekas.

Indijā šo pasauli sauc par spēli – leela jeb lila. Kristietībā un jūdaismā Dievs ir ārkārtīgi nopietns, un šī nopietnība apēno visu viņa radīto. Par vienu vienīgu pārkāpumu Ādams tika izraidīts no Ēdenes dārza – un ne tikai viņš, bet viņa dēļ visa cilvēce. Viņš bija mūsu tēvs, un mēs ciešam viņa dēļ. Dievs šķiet tik nopietns. Viņam nedrīkst neklausīt. Un, ja viņam neklausa, viņš atriebjas, un šī atriebība turpinās tik ilgi.

Grēks neliekas īpaši nopietns. Patiesībā Ādams to izdarīja Dieva muļķības dēļ. Dievs piekodināja Ādamam netuvoties zināšanu kokam un neēst tā augļus. Šis aizliegums bija ielūgums – tīri psiholoģisku iemeslu dēļ. Visā lielajā dārzā šis koks kļuva par vienīgo interesanto. Dievs izdarīja kļūdu. Ja Dievs nebūtu runājis par šo koku, visa cilvēce joprojām būtu Ēdenes dārzā. Dieva sacītais radīja visas problēmas.

Kristieši saka, ka Jēzus tika piesists krustā, lai viņš mūs atpestītu – atpestītu no grēka, ko izdarīja Ādams. Visa kristietības koncepcija ir uzstutēta uz divām personām – Ādamu un Jēzu. Ādams izdarīja grēku, un Jēzus cieta, lai atpestītu mūs no tā. Jēzus cieta, lai Ādama grēks tiktu piedots. Bet neizskatās, ka Dievs būtu piedevis. Jēzus tika piesists krustā, bet cilvēce turpina ciest.

Pats koncepts par Dievu Tēvu ir nejauks, nopietns. Indiešu izpratnē Dievs ir tikai spēlētājs, viņš nav nopietns. Šī ir tikai spēle. Pastāv noteikumi, bet tie ir spēles noteikumi. Tev par tiem nav īpaši jāsatraucas. Nekas nav grēks – ir tikai kļūdas, un tu ciet kļūdu dēļ, nevis tādēļ, ka tevi soda Dievs. Tu ciet tāpēc, ka neievēro spēles noteikumus. Lilas koncepts dzīvei piešķir krāsas; dzīve kļūst par garu teātra izrādi. Tā saucamā pasaule ir spēle, teātris. Lai būtu laimīgs, uzlūko to tā.

Ja esi nelaimīgs, tu esi to uztvēris pārāk nopietni. Un nemēģini atrast ceļu, kā kļūt laimīgam. Vienkārši izmaini savu attieksmi. Tu nevari būt laimīgs ar nopietnu prātu. Uztver dzīvi kā mītu, kā stāstu. Mēģini septiņas dienas; septiņas dienas atceries vienu: ka visa pasaule ir tikai teātris – un tu vairs nebūsi tāds, kāds biji.

Izmēģini to. Septiņas dienas uzlūko visu kā teātri, kā šovu. Šajās septiņās dienās tu ieskatīsies savā budas dabā, savā iekšējā šķīstumā. Un, kad tu esi uzmetis skatienu, tu vairs nevari būt tāds pats. Tu būsi laimīgs, un tu nevarēsi izvērtēt, cik laimīgs esi, jo līdz šim tu neesi pazinis laimi. Tu esi pazinis tikai dažādas nelaimīguma pakāpes: reizēm tu esi nelaimīgāks, reizēm mazāk nelaimīgs, un tad, kad esi mazāk nelaimīgs, tu sauc to par laimi. Tu nezini, kas ir laime, jo, kad tu dzīvo pasaulē, kuru uztver nopietni, tu nevari būt laimīgs.

Tātad izmēģini – dari visu svētku noskaņā, izpildi tēlojumu, nevis veic īstu lietu. Ja esi vīrs, spēlē vīra lomu, esi spēļu vīriņš. Ja esi sieva, spēlē sievas lomu, esi spēļu sieviņa. Pārvērt to spēlē. Un, protams, neaizmirsti par noteikumiem, jo, lai spēlētu spēli, tie ir nepieciešami. Laulības ir noteikums un šķiršanās ir noteikums, bet neuztver to nopietni. Noteikumi ir noteikumi, viens noteikums rada otru. Neuztver to nopietni un vēro, kā mainās tavas dzīves kvalitāte.

Šovakar mājās – kopā ar vīru vai sievu, vai bērniem – uzvedies tā, it kā tu piedalītos teātra izrādē, un ieraugi skaisto šai spēlē. Kad tu spēlē lomu, tu centies būt efektīvs, bet neuztraucies. Nav pamata uztraukumam. Nospēlē savu lomu un ej gulēt. Bet neaizmirsti par izrādi un septiņas dienas pieturies pie šīs attieksmes. Tad pie tevis varēs atnākt laime. Un, kad tu zināsi, kas ir laime, tu izvēlēsies būt laimīgs.

Tu esi nelaimīgs, jo izvēlējies nepareizu attieksmi pret dzīvi. Tu vari būt laimīgs, izvēloties pareizu attieksmi. Kāda ir pareiza attieksme? Kāds ir kritērijs? Kritērijs ir šāds: tā attieksme, kas tevi dara laimīgu, ir pareiza attieksme. Attieksme, kas tevi dara nelaimīgu, ir nepareiza attieksme. Kritērijs ir subjektīvs; tava laime ir vienīgais kritērijs.

Piezīme: http://www.oshoworld.com