Saka - Re kāds pašapzinīgs! Reizēm nevar saprast - tas kā apvainojums, uzslava vai skaudība, vai vienkārša fakta konstatācija.
Vai esat padomājuši, cik ļoti daudz laika veltām tam, lai vienkārši dzīvotu, lai baudītu dzīvi un darītu tiešām to, ko esam iecerējuši? Ne pārāk daudz, ja godīgi.
Un cik daudz laika iespringstam un dzenamies pēc tā, lai kādam patiktu, izpatiktu, darītu tā, kā ir labi vai pareizi?
Esam patiesi laimīgi un sevi mīlam vai arī tēlojam labos, veiksmīgos, gudros un skaistos?
Un tad ir labi sev pajautāt - vai man ir laba pašapziņa? Un uz ko tā balstīta? Uz sasniegumiem, uz veiksmes periodu, uz labu ģimeni vai paziņu loku, uz pietiekoši stabiliem ienākumiem, uz ticību - ka viss būs labi? Uz ko?
Interesanti, ka sieviešu pašapziņa parasti balstās uz emocijām, uz attiecībām, uz to vai ir sakārtojusies vai nav privātā dzīve.
Savukārt vīrieša pašapziņa parasti balstās uz sasniegumiem un rezultātu. Un tad nu sanāk, ka ir tā - ir rezultāti, ir pašapziņa. Nav rezultātu un pašapziņas arī nav.
Īstas pašapziņas nav - radām kādu aizvietotājsurogātu - izliekamies, ka esam pašapzinīgi un tas jau ir ļoti, ļoti bēdīgi.
Viltus pašapziņa ir tad, kad smaidām un sakām, ka viss ir labi, bet īstenībā jūtam kamolu kaklā, un kožam sev vaigā, lai tūlīt neapraudātos. Kad līdz pēdējam esi gatavs citus un sevi mānīt un neatzīt, ka arī tavā dzīvē ir radusies kāda problēma. Kad turpini uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Kad visiem spēkiem centies noturēt to dzīves līmeni, kurš tev ir iepaticies, bet kurš neatbilst patiesībai. Kad saturs ir sen jau mainījies, bet forma tiek koši spodrināta savam un citu apmānam.
Labāk būt ar mēru pašapzinīgam, kā tēlot pašapziņu. Vai ne?
Keywords: Dzīve38617, attiecības38711, attieksme3443, paštēls.0
Ikkatram nebūsi labs,bet tavas problēmas ir tavas un diez vai būs labāk ,ja tu čīkstēsi un tās stāstīši visiem ,vai staigāsi ar skābo ģīmi.Cits ,varbūt,jutīs tev līdz,bet cits nodomā,tā viņai arī vajag,tāpēc dalos tikai ar sev uzticīgiem cilvēkiem.
..gribu teikt, ka tā arī vajag darīt...censties uzskatīt, ka viss ir kārtībā..!..nevajag padoties vājumam..ja ';ausimies negatīvajām izjūtām..tad apkārtējā pasaule tās mums arī piedāvās...Gribi būt nelaimīga?...lūdzu, saņem šo pasūtīto dāvanu!
Tā[ēc, lai dzīvo pašapziņa..ka mēs katrs esam laimīgi , veikmsīgi, unikāli un neatkārtojami!...nevajag dzīties pēc tā....bet IZVĒLĒTIES tādam būt!!!
Kapec,man vajaga visiem,izpatikt?Ja,man patik tad patik.Parejais man maz uztrauc.
magoņmaizīte...iepatikās...
visiem labs nekad nebūsi-tad vismaz sev
Pašapziņa ir kā prizma, caur kuru mēs raugāmies uz pasauli. Uztverot visu negatīvi, var vienīgi palaist garām izdevības, pārslēdzoties uz pozitīvu domāšanu un tā iegūstam daudz vairāk enerģijas.. Tikai atzīstot,ka ir patiešām grūti, kad nebaidāmies parādīt savas asaras - atgūstam savu pašapziņu.Kauns? Tas nav kauns - būt vājam! Tajā mirklī kļūstam brīvi...
Tātad tā vietā, lai teiktu: «Vai es lūdzu nevarētu...», saki: «Es gribu.» ...«Man izdosies.»
Visiem tākātā pa prātam neizdabāt! Galvenais patikt sev un samam tuvākam.
jopiķ, nu kam tāda magoņmaizīte var nepatikt klīrējas tik, bet lai jau, tāpat smuka
Abet tieši tā-- nu neesmu ne 100ls, ne smalkmaizīte, lai visiem patiktu , kur nu vel- izpatiktu...brr.., bet- sev es patīku tieši tāda , kāda esmu.