Katras dienas, steiga salauzta bals. Kā gan tu jūties ieskatoties manās aizvērtajās acīs? Kā jūties tu, pārvēršoties savas pagātnes atspulgā. Taisnība ir, katrs ir savas pagātnes atspulgs.
Aizveru acis skatos kā apvārsnis kļūst plašāks, katrs vilnis ienes mieru muskuļu audos. Salauzta spārna īpašniece žēli kliedzot pamet debesu zilgmi, saules gaismu, iegrimst planktona klātajā okeāna bezgalībā.
Man vienalga kas tev prātā, vienalga par vārdiem, galva pilna tiem, palecos norauju sauli no debesīm lai ar pūkainas lupatiņas palīdzību nospodrinātu. Vārdi veido sarunu par neko, katra saruna ir par neko, nekā kopīga ar pagātni nekā kopīga ar tagadni, nākotni. Klusums no tavas puses, lai gan ko man citu gaidīt, vārdu plūdos tik liels pārliecināšanas spēks, acu zibšņi un pārliecība par savu taisnību.
Keywords: sajūta0
palecos norauju sauli no debesīm lai ar pūkainas lupatiņas palīdzību nospodrinātu - elpu aizsitoši
Arzonas puteno