Darbā savstarpējie kašķi sasnieguši apogeju, tramvajā tirgusvecene ar savu grozu saplēš zeķubikses, pie pašas mājas pārplīst iepirkumu maisiņš, mājās vīrs izārdījis skapi meklējot savu mīļāko T - kreklu, bērns jau no sliekšņa sāk  - Mammu, man rīt skolai vajag........ tūkstots mazu āmuriņu klauvē pa smadzenēm - kā gribās miera un absolūta klusuma, kaut vienu mirkli.....
Un tad rodas doma - gribu būt labi tālu prom, vienalga kur, kaut vai okeāna vidū uzsalas. Tikai prom,lai nedzirdētu, neredzētu neko....pilnīgu vientulību un personisko brīvību, pilnīgu atrautību no sabiedrības....
Vientulība.....tas ir tas "Zilais sapnis" pēc kura alkst tie, kas atrodas nepārtrauktā kustībā un cilvēkos, tas ir murgs, kas nomoka vientuļniekus, kuri tādi nemaz negrib būt, bet ir spiesti.
Vai prātīgi meklēt mierinājumu vientulībā? Jā, ir sajūta, ka vientulība būs tā panaceja , kas dziedinās mūs, no visādām ķibelēm piesātinātās dzīves radītajām traumām. Tas tā arī ir, tā ir panaceja, bet..... viss būtu labi, ja vien kādu laiku baudījuši šo svētīgo un dziedinošo vientulību, negribētu ienirt atpakaļ dzīves kņadā un rosībā. Atgriezties pie kolēģiem, kas kašķējas kā vienmēr, pie  tramvaja, kurā valda sabiedrības mikrokosms,  atgriezties mājās, kur vīrs atkal kaut ko nevar atrast,  un  pie bērna, kam atkal vajag kaut ko tādu, kā mājā nav....priekš skolas.
Neskatoties uz milzīgu nepieciešamību reizēm izjust vientulību, cilvēks tomēr ir sociālā būtne. Vientulība var būt tikai kā viens no mūsdienu dzīves stresa izraisīto sajūtu dziedināšanas veidiem.