Te kādu laiciņu atpakaļ nācās parunāties ar vienu padzīvojušu sievieti, kura jau bija tikusi pie mazbērniem.
        Tā parunājoties ielociju mēli par to, pēc kā vīrieši cenšās, bet sievietes vienmēr turās pretim.      Viņa iebilda, vai tad nevar jau bez TĀ , kad bērni izauguši un jau mazbērni saradušies ?     Vai tad nu nekā cita, skaista, vairs šai pasaulē, nav ?     Vispār bija jūtams, ka ir diezgan bezkaunīgas, ciniskas dabas, bet tāpat uz parunāšanos tomēr viņai vilka. Laikam jau ne par velti, bez vīra palikusi?
        Tā runājoties viņai ieinteresēja, ar ko es nodarbojoties.   Es teicu, ka daru to, to, un vēl arī kaut ko.  Pastāstiju, ka  arī medu protu taisīt, joprojām taisu un pat sadalīt, sadalu medu frakcijās.

    

        Pastāstiju, ka mēdzu arī nodalīt ar mikrobioloģiskās cenrifūgas palīdzību, sarkano galda biešu sulas vieglāko frakciju, cietos, baltos augu taukus.

         Pavēstiju, ja gadās iegādāties,  kādu pīli, vistu vai zosi, tad arī to mēdzu sagatavot un izcept.

        To visu tā saklausijusies, viņa teica; ja jau tā strādā, tad gan  vajaga......!!!???
        Tā vēl šodien nespēju beigt smieties, kur tām sievietēm prāts, ja par labu darbu  un medu   ,, miņdžu ,,-- kapa vārtus sola !!! ???
         Vai tad ,, miņdža ,, -- kapa vārti var tikt pielīdzināta garšīgam bubertam ar saldskābu dzērveņu ķīsēli un tikt izmatota, kā maksāšanas līdzekli par kārtīgu  darbu !!!???