Tu neesi auļojis dūkanā  zirgā pie manis,
Caur mežu un tumsu tu neesi maldījies viens,
Es neesmu gaidot   uz rožlapām  klājusi gultu,-
Mums katram ir sava dzīve,
    mums katram savs lepnums  un spīts.
Es neesmu skūpstā  pie lūpām  tev kļāvusies maigi,
Mums glāstu ir trūcis  un vārdu un kopīgas nakts,
Un tomēr un tomēr mēs nespējam dzēst to , kas bijis,
Un acīs man mūžīgi  mūžos tumst
                  izmisums vienmuļš un bargs.

/ Ārija Elksne /
1986