šovakar ļoti vēlējos kādam kaut ko uzrakstīt. tas bija kādu brītiņu atpakaļ. tad es sapratu, ka nemaz nevaru atrast atbildes uz jautājumiem - kam tad īsti rakstīt un galu galā - ko rakstīt? un kā? caur pastu, e - pastu.. es novērsos no šīs domas, jo šajā vakarā manu iekšējo stāvokli laikam vislabāk raksturotu vārds - nekonkrētība, kuru tikai pasvītroja fakts, ka es pusstundu "spaidīju jūtubi". varbūt arī ilgāk, varbūt pat stundu vai pusotru..nezinu kā, bet šajā laika posmā man bija izdevies iebāzt savas neķītrās ačteles arī kādā "burvelīgā" tenku portālā, kur es izlasīju par kailu sievieti, kas iemitinājusies pie cūkām, par to, ka "Pujātu satrauc Sabīnes Berezinas rijība" un par to, ka Streips publiski ir pateicis "joptvai kaķīt!", kārtējo reizi nevairoties no kāda piparotāka vārda. Vēl jau bija pāris tamlīdzīgi sūdi, ko es izlasīju, bet tos pat nebūtu smuki pieminēt. Bet vai tad tas nav lieliski, ka tu uzspied un momentāli uzzini, ka "Jenny May bērnība ir tikusi iepērta", tu saņem instruktāžu par to kā rīkoties, ja seksa laikā kaut kas kaut kur iesprūst (bet tas gan gadoties vienā gadījumā no tūkstoša, hehe..) un kā kulaks uz acs un fināla nagla ir video rullītis: Divi krievi vannā gatavo 500 roltonus". un tu vairs nesaproti nozīmi pat nozīmīgām lietām, jo tev virs galvas ir milzīgs klūgu grozs pie kura malām ir pieķērušies simtiem mazi, siekalaini leprikoni un met tev galvā šāda veida informatīvus mēslus. vienā brīdī tu nesaproti neko.. pat ne to, kādēļ dažbrīd Tu teikumus un vārdus raksti ar lielo burtu, bet dažbrīd ar mazo. Tādēļ, ka tavs prāts tev ir parazīts un tu to pats par tādu esi padarījis..Trīspadsmit gadīgais Žora teica, ka prātu vajagot nogalināt. Es viņam ticu, bet neesmu drošs vai vēlos dabūt pilnīgo apgaismību. Tas būs vēlāk. Tas būs citā dzīvē.
Jā, negribās vairs neko nevienam rakstīt.. ja nu vienīgi es varētu uzrakstīt pāris rindas kādai savai dvēseles radiniecei, kura dzīvo Spānījā un strādā kafijas plantācījā 12 stundu smagu darbu un viņai nemitīgi apkārt ir resnas nēģerietes, kas savām sasvīdušajiem ciskām tin cigārus (bet es te laikam visu sajaucu ar Kubu..), ja tāda vispār eksistētu. Es tad viņai rakstītu:" Sveika, Magdalēna (pieņemsim, ka viņai būtu šāds vārds)! Es sēžu mazās kalna ielas dzīvoklī un divus metrus virs manis sprakšķ elektrība, tas nav tik baismīgi, bet skaņa ir pretīga. Meistars ir muļķis, viņš jau vienreiz te bija, neko tolkam neizdarīja, varbūt pat sajāja te visu vēl vairāk. Galīgi negribu piedzīvot īssavienojumu. Nu saproti? Elektrības vadi, nav jau joka lieta. kaitinoša skaņa.. vēl kaitinošāka par raidījumu "ti ņepoveriš". Un kā Tev iet? Māte vairs nav dusmīga? Visu mūžu jau Tev nebūs jānīkst tajā kafijas plantācijā, tas ir tikai tāds periods..Un es tev varu pačukstēt, kas pa nakti izbradā jūsu kafijas laukus. Tas ir vienradzis. Viņš nāk katru nakti un barojās divas stundas no vietas, Tev ir laba iespēja viņu notvert tieši pēc tam, kad viņš ir beidzis ēst, jo kafijas pupiņas vienradzim dod miegainības un izklaidības efektu. Esi uzmanīga, vienradži mēdz būt agresīvi. Un starp citu, gribēju tev pajautāt..Fidels.. vai vēl ir dzīvs? ziņās nekas nav par viņu dzirdēts (ja tomēr Kubā, ne Spānījā). Nu labi. turies. mēs jau viens otru saprotam, mums jau ir vienāda domāšana."
Šāds būtu aptuvenais teksts, vienīgā problēma tajā, ka viņa nesaprastu latviešu valodu un viņai nāktos gadiem sēdēt pie manas vēstules kā pie kādiem seniem un neatšķetināmiem pergamentu ruļļiem. viss jau ir mūsu attieksmē.

Ak jā, šodien es dzirdēju vienu no labākajiem citātiem pasaules vēsturē, kura autors ir Alberts Einšteins: "Pasaulē ir tikai divas bezgalīgas lietas - visums un cilvēka stulbums, bet par pirmo es vēl šaubos."