eiz sen senos laikos
dzīvoja maza čikse,
kurai bija sarkana
kloze, ar kuru viņa
iestiloja vienmēr un
visur un jutās par to
fa..ing lepna.. Tādēļ visi
viņu iesauca par
Sarkanķobīti. Kādu rītu
sarkanķobītes mutere
saņēma mesidžu :
"Tā ir no sencenes!"
muča teica. "Bāc, sīkā..
Vecmuterei ir besis,
slikts fīlings. Aizej
ieposī, kas ar viņu,
Sarkanķobīt, bet
nenotusē nost no
taciņas un pa ceļam ne
ar vienu nebazarē!"
I vot Sarkanķobīte
rullēja uz vecmuteres
būdu mežā, kas
atradās riktīgākajā
čuhņā. Diena bija
superīga. Karoče, drīz
vien Sarkanķobīte
iečekoja reālas puķes.
Tad viņa izfiškoja, ka
varētu noraut dažas,
bet ieraudzīja, ka aiz
koka lupī vilks. "Čiv,
riv, mazā!" viņš teica.
"Vou, kas par puķēm!
Kas šodien notiek?
Ietusēsim?"
"Sorry, es nevaru sist
klaču ar frīkiem, es
močīju pie vecmuteres
un nedrīkstu nokavēt
strelku!" šāmējā
pasacīja un aizvaļīja
prom, jo saprata, ka
vilks šai sita kanti.
A pēc stundas
Sarkanķobīte jau bija
pie vecmuteres hausa.
Vecmučai bija galīgs
pofigs uz visu un jamā
durvis bija atstājusi
vaļā, tāpēc
Sarkanķobīte ietresīja
žigli iekšā bez
klauvēšanas.
Vecmuterei čista
izskatījās, ka ir čābīgi.
"O Bļiin, kas tev par
ausīm?! Čjo tik lielas?"
pārsteigti prasīja
Sarkanķobīte.
"Galīga aita esi?! Lai
labāk tevi sadzirdētu!"
atcirta vecmutere.
Sarkanķobīte neko
nerubīja un ieskatījās
ciešāk.
"Oi jezus, kas par
lielām acīm!" nerimās
Sarkanķobīte.
"Da laabi, tas ir tāpēc,
lai es tevi labāk varētu
redzēt!" atteica
vecmutere.
Bet Sarkanķobīte
nebija nekāda lose,
tāpēc jamai bija tāds
čujs, ka kaut kas īsti
nav čiki.
"Oi, kāds tev liels
klabeklis!" izdvesa
džanga.
"FAK jeel, tu čist esi
galīgi tupa.. Kas tev
nedalec, ka esmu vilks.
Ablomījies?!" jautāja
vilks un lielā džampā
izleca ārā no gultas.
Par laimi mežsargs,
kurš bija reāls kačaks,
ienesās ar saviem
garajiem kātiem būdā
un ar metamo (striķi)
piebeidza vilku.
Vīī, Sarkanķobīte bija
glābta, bet šī nekādīgi
nevarēja iebraukt, kur
palika vecmutere.
Izrādījās, ķip šī ir
aizmaukusi uz tuvējo
tuc-tuc.