Pie manis bija atbraukusi paviesoties mana mamma. Mammucis man ir foršs, viss labais manī ir no viņas. Nu tur šādas tādas veselības problēmas, aizvedu pa dakteriem uz, veikaliem un pie kultūras akas. Normālā programma, viss jau labi, bet.... ir viens BET!! Mana mamma nesaprot, vai negrib redzēt, ka es sen jau esmu izaudzis no zemgaldapakšas vecuma un mani nevajag koriģēt un pieskatīt.  No rīta - dēliņ - tu paēdi? Šallīti uzliec! Vai tad cepurītes tev nav?  Vienu rītu to var pieciest, bet ne jau nedēļu. Tad mammucis ķerās pie gatavošanas  - vienmēr ir labi taisījusi ēst, bet es no darba nāku mājās vēlu, parasti  kaut ko ieriju un eju gulēt. Mamma gaida ar siltām vakariņām, lai mammu neapvainotu ēdu "čerez ņehoču" ....  Mana mamma ir laba, bet es patiešām esmu priecīgs, kad iesēdinu viņu autobusā - virzienā uz mājām un pamāju ar roku atvadu sveicienu. Man grūti iedomāties, ka es tagad vēl dzīvotu kopā ar mammu.