Vai tici reinkarnācijai?
Kāpēc kāds dzīvo garu mūžu, ar labu veselību, vai visu mūžu slimodams, bet līdz 99 gadiem? Kāpēc cits ir ideāls, bet mirst auto avārijā 30 gados? Kāpēc ar vēzi mirst 14 gadus jauna meitene? Dabā it kā esot līdzsvars, viss kompensējas, par visu agrāk vai vēlāk jāmaksā.
Man tas nešaubīgi liek domāt, ka nejau šī ir mūsu vienīgā dzīve.
Kā matemātisks prāts un vispār racionāli domājošš cilvēks, par kādu vienmēr sevi esmu uzskatījusi, neticu muļķībām visādām. NeticĒJU! Tagad ticu "muļķībām" :)
Patiešām uzskatīju, ka nav vispār jāpievērš uzmanība visādiem trakajiem, kas meditē, kas sarunājas ar eņģeļiem, tie ir pustraki cilvēki un viss, bet gadījās baigā štelle, es redzēju spoku
Kamēr es pa Rīgu, Cēsīs mira tēva onkulis, vecs vīrs, leģionārs. Es protams nezināju, ka viņš mira, bet fakts tāds - agri no rīta mani kāds modina, paceļu acis, onkulis tāds kā balts, kā dūmakā viss, dzen kaķi ārā no gultas. Kad viņš bija pie mums, viņš gulēja tai gultā, un mūžīgi to kaķi necieta gultā.
Tā viņš to kaķi padzina, viss tā mierīgi, es noskatījos un bez emocijām gulēju tālāk.
Kā racionāli domājošs cilvēks, priecājos, ka uzreiz pastāstīju to ģimenei. Tās dienas vakarā mums pazvanīja no Cēsīm un teica ka viņš 5 no rīta miegā miris. Ir tā jocīgi, ne ? :)  Galvenais, ka es labi zinu, ko es redzēju, un es to nenosapņoju!
Ar to tika pielikts punkts manai skepsei par spokiem un gariem. Sāku daudz augstāk vērtēt cilvēku kā tādu. Bet pats galvenais, sapratu, ka nedrīkst noliegt to, ko tu nezini. Es patiesi agrāk negrama neticēju, ka kas tāds eksistē. Tieši tāpēc, ļoti labi apzinos, ko par mani šobrīd domā cilvēki, kam joprojām nav paveicies, ko tādu peidzīvot. Pasmaidu :)
Otrs grūdiens noticēt neticamajam bija joga. Es kā racionāls cilvēks ar jogu un tādām lietām neaizraujos. Jebkurā gadījumā mana baznīca un mans visums ir manī. Nekādas mācības vai reliģijas man nestāstīs kā jādzīvo, vai pasarg Dievs, kā man jādomā.
Nokļuvu jogā pēc nervu ārsta ieteikuma. :)  Bija pārslodze, domāju, daudziem pazīstamā veģetatīvā distonija. Ko var gribēt, ja 2 gadu garumā gulēju naktī pa 3-4 stundām (darbs, studijas dienas nodaļā, ģimene). Jogā mācījos uz brīdi atslēgt smadzenes un nedomāt :)
Ceturtdienā pēc jogas bija meditācija, es jau par to bik ierēcu, visi saliek sedziņas un guļ. Meditāciju vadīja kāds vīrs no medicīnas akadēmijas, visu cieņu.
Tā un šitā, bet galvenais, ka man baigi labi sanāca. Patiesi paliku viena ar sevi, sajūta kā būtu nokļuvusi spogulī. Es esmu tikai kaut kāds attēls, bet es ES, man nav nekāda lielā sakara ar to attēlu. Es esmu tas ko es domāju, ko es jūtu, nu nekāda sakara ar to ķermeni. Un mani parāva augšā, vienkārši attapos, ka redzu sevi no malas, neesmu sevī. Pilnīgs sviests :) Kad sajutu tā itkā aiz mugurkaula, it kā mani vilktu prom no tā ķermeņa, ritīgi nobijos. Uznāca baigā baile, ka netikšu atpakaļ ķermenī. Apsēdos, un sapratu, ka nekad tam neticētu, ja pati no nepiedzīvotu.
Un, ja kas tāds ir iespējams, tad iespējams ir pilnīgi viss, kam mēs "neticam".
Un, ja liekās, ka ir svarīgi nodot to projektu laikā, vai izsist to naudu no parādnieka, vai piespiest vīru atmest smēķēšanu, vienkārši atslābinamies. Tā nav dzīves jēga.
Es domāju, ka atbilde ir mīlestība. Tas ir labākais, kas cilvēkam ir dots.