Pēdējo divu tūkstošgadu garumā, augošais egoisms grūda cilvēkus uz dažādiem mērķiem, lika atklāt jaunus kontinentus, veidot rūpniecību un tirdzniecību… Mēs virzījāmies arvien tālāk uz priekšu formējot arvien jaunas sistēmas un mehānismus. Mums šķita, ka ar egoistisko dabu pilnīgi pietiekami, lai gala rezultātā nonāktu pie labas dzīves. Pēdējos simts – divsimts gados egoisms auga pa eksponenti, taču negaidīti it kā „atdūrās pret griestiem” un apstājās.
Fakts: mēs vairs nevēlamies kaut ko jaunu. Jaunā paaudze neizvirza sev lielus mērķus: kļūt bagātiem, sasniegt varu vai veikt kādus zinātniskus atklājumus. Gluži otrādi, pieaug izmisums un nogurums, it kā jauni cilvēki dzimst kā padzīvojuši. Viņiem nav vairs nekādu mērķu kā agrāk, viņi nevēlas izzināt, apgūt ko jaunu, būt pirmajā vietā. Kā uzrāda pētījumi, šīs vēlmes sasniegušas sātu un izbalējušas. Līdz ar to pabeigusi savu attīstību kreisā līnija, un mēs vairs neredzam priekšā ko gaišu.
Daba arī demonstrē skumju ceļa beigu ainu: enerģijas avoti izsīkst, ekoloģija sabrūk.
Pat cilvēciskā sabiedrība izjūk acu priekšā: tiek pārrautas ģimenes un personiskās savstarpējās saites, palielinās atsvešinātība.
Keywords: egoisms attiecības cilvēks0
...ko briesmīgāku par atombumbu lai vēl izdomā---apmulsums un bijība- bailes sava Spēka priekšā...Elektronikas darbojas lieliski...- pilnveidojas