Pārkāpšu slieksnim, lai dodos pie Tevis,
Slieksnim, kas mani no pagātnes šķir.
Ar vilšanos pilnu un nodevības sāpju,
Kas neļauj vairs ticēt man itin nekam.

Lai krīt visas bruņas, pār slieksni kāpjot,
Kurās sirdi un sevi esmu ietērpis pats.
Baidoties vilties, vairs neticot nevienam,
Tā laupot sev iespēju mīlēt es pats...

Nesteidzies aiziet, vēl pagaidi mazliet,
Nav slieksnim pārkāpt tik viegli kā šķiet,
Tur pagātnes bruņas dzelžainiem pirkstiem,
Ko nomest es vēlos, kad eju pie Tevis.

Vēl tikai viens solis, vēl slieksnis mūs šķir,
Ko šodien tik ļoti vēlos pārkāpt es pats,
Lai atbrīvotu sevi no pagātnes savas
Un bruņām, kas mīlēt pašam man liedz.
/Egils Dambis/