Līst. Labi, ka nesnieg, iesnigtu koku lapās un nolauztu koku zarus. Es arī nemaz nevaru savākt slapjos, vakar dārzā nozāģētos kokus. Gan jau atkal būs saule.  
Sniega tīrāmā slota netālu. Jāpalido atkal. Pa lietu jau to var darīt. Gaišs arī, labi varēs redzēt, kāda ir mūsu zemīte lapu zeltā. Slota jāmēģina "piebremzēt", man taču nav jāsteidzas no vietas A uz vietu B, bet tikai jālūkojas lejā. Jā, koki skaisti iekrāsojušies. Ne skaistums, ne paši koki netraucē ieraudzīt ko citu - drupas, drupas, pamestas lauku mājas, pat veseli ciemi. Labi, ka pārlidojot pāri pilsētai, uzreiz nevar pateikt, kurā dzīvoklī vēl kāds dzīvo, kurš slēgts bez īrniekiem...
Kur nākamajām paaudzēm taisīs glaunus muzejus? Tajos grandiozajos stikla torņos?  Pirmā Ulmaņa laikā pilsdrupas lielceļu tuvumā esot bijis jānojauc līdz tukšumam. Tajās, kuras nav ceļu tuvumā, ir muzeji. Tie stikla torņi būs vispār nojaucami? Izbirs stikls, paliks tukšums. Ne tā?
Lidot pa gaisu ir kaitīgi, sliktas domas nāk prātā. Lidot un skatīties tikai uz lapu skaistumu rudenī? Tad jau laikam labāk blenzt pa logu uz  tuvumā vienīgā  skaistumu, lietus arī virsū nelīst.
Tikai drusku palidoju. Mazliet. Visi jau lidot nemaz nemāk, kaut saka, ka spārni ir. Man arī ir. Bet spārnus taupu. Labāk noder slota.