Apskaust nav veseligi.Bet,ja spej to panest,tas nozime tikai vienu.Specigi cilveki.Cepuri nost.

Priecāties vajag līdz- nevis skaust. Jatājums -vai nu tik filosofiski mierīgi sanāk vai tikai no malas tā izskatās?

Piekriitu Vilkam Vientulajam un tie kuri savas neskaitaamaas neveiksmes panes filosofiskaa mieraa pie taam ir vienkaarsi pieradusi un nenem pieree,jo viss ko vini dariitu taapat neies.

Sonjai ..   

Kādēļ vajadzētu kādu apskaust?  Cilvēki ir dažādi- gan uztverē, gan emocijās un to izpausmēs. Tas, ka cilvēks  vētraini neizrāda , kā jūtas- nenozīmē, ka viņam nemaz nesāp un viss ir kārtībā. Viņš var  pamatīgi pārdzīvot un bēdāties- tā kā viņam ir  dots. un vēl- ja cilvēkam pa dzīvi seko  neskaitāmas neveiksmes- tad viņam ir pēdējais brīdis  apsēsties un apdomāties- kāpēc tas tā, ko viņš pats dara aplam, ko vajadzētu mainīt... nevis stoiskā mierā lepni soļot tālāk- uz jaunām uzvarām šai - neveiksmju -lauciņā.

Pilnībā piekrīte Alises atbildētamam..visādas skaušanas nav no tām labākajām cilvēka īpašībām.

Jā,ir iespējams uz brīdi noslēpt savas emocijas,nelaist "ārā"...
Bet tad-pēc tam tas būs vēl smagāk un tās var trāpīt vai nu citiem,
vai pašam sev...!
Taču ,ja  kāds spēj patiesi filozofiskā mierā panest neveiksmes,dzīves tumšos brīžus
piemēram tuva cilvēka nāvi....Vai vajadzētu apskaust?
Jo baidos,ka tāds cilvēks tikpat filozofiskā mierā paies garām
citam nelaimē nonākušajam...

Labāk jau neskaust vispār, kam tas vajadzīgs, cilvēki dzīvo kā uzskata par vajadzību.

..kāpēc vispār jāapskauž?..un neviens nevar no malas zināt ...kāda katram ir veiksmes cena!!..un neskaitāmās neveiksmes kaut ko liek cilvēkam saprast...nevis tikai tās vienā mierā panest.
Kas vienam veiksme...citam varbūt neveiksme!

Labak jau tos , kuri filozofiskā mierā panes savas neskaitāmās veiksmes...