Ir mīļi un silti vārdi, kas skar sirdi kā mātes vai drauga glāsts, un ir vārdi, kas iedur kā asi dzeloņi, radot dvēseles brūci, kas nebeidz asiņot un sāpēt visu mūžu. Reizēm cilvēks, kas šos vārdus izteicis, ļoti vēlētos, lai tie būtu palikuši nerunāti, bet atsaukt un izdzēst tos vairs nevar, un tie apsūdz viņu pašu.
Ir auksti un skarbi vārdi, kas liek mums noskumt un ierauties sevī, un ir vārdi, kas ielej gaišu līksmi mūsu sirdīs, atver tās priekam, laimei, atziņai, dzīvībai, skaistumam; ir vārdi, kas pilni vienreizēja, tikai viņiem piemītoša mirdzuma un dzīvības, un ir pelēki, apnicīgi un nedzīvi vārdi kā auksti, vējā bārstīti pelni. Ir vārdi , kas skan skaudri un nepielūdzami kā baiga likteņa balss, kā nāves spriedums, un ir vārdi, kas atskan kā laimes un augšāmcelšanās zvani. Ir klusi, lūdzoši, ļoti kautri vārdi un tiem pretim – skaļi, rupji, uzbāzīgi kā balagānu bungu troksnis. Ir vārdi ar spārnotu vieglumu, kas paceļas un aplido mūs kā viegli putni...
Tik dažāds var būt vārds, bet pirms vārda ir doma. Katram sava, spēcinoša vai spēkus atņemoša. Tā ir mūsu izvēle, kādas domas domāt, cik kontrolēt tās. Un arī tā ir katra paša izvēle- ticēt domu spēkam vai nē. Gluži kā ar Dievu- var jau arī neticēt, bet tas nenozīmē, ka VIŅA nav. Domu spēks strādā, kaut arī mēs par to neesam domājuši.
Esiet droši šai pasaulē un droši vadiet savu dzīvi caur savu domāšanu, vārdiem, darbiem. Mēģiniet un jūs pārliecināsieties, ka viss ir jūsu rokās un tas izdodas pavisam viegli. Noticiet sev un savai varēšanai.