Kādam zemniekam bija daudz koku un krūmu, kuri nesa tam daudz augļus, īpaši auglīgs bija viens vīna krūms, par kuru zemnieks ļoti priecājās. Bet kādu gadu krūmam bija maz ķekaru. Tad viņam tika sacīts, ka viņš par maz esot koku laistījis. Tā nu viņš bagātīgi sāka krūmu liet, bet nākamajā gadā augļu bija vēl mazāk. Viņam tika sacīts, ka par daudz ir krūmu laistījis. Bet trešajā gadā krūms nenesa nevienu ķekaru, un pat lapu uz krūma bija maz, tās bija sīkas un kā ar rūsu noklātas. Tad tika paziņots, ka teritorija neesot laba, un krūmu vajagot sadedzināt.
Kas nu atkal, zeme taču ir tā pati, bet augļi senāk bija tik daudz! – Kaimiņš paraustījis plecus, devās prom.
Tad kāds nepazīstams garāmgājējs ieraudzīja mūsu zemnieku, kurš skumīgi bija atspiedies pret vīnakoku.
Kas tev kaiš? – viņš jautāja. – Vai mājās tev ir kāds nomiris?
Nē, tomēr mirst šis mans krūms un es nezinu ko lai ar viņu iesāk.
Nepazīstamais pienāca tuvāk un aplūkoja kociņu. Viņš apskatīja lapas, paņēma saujā mazliet zemes un aplūkoja to rokā, beidzot viņš uzlūkoja koka sakni, uz kuras balstījās krūms.
Tev vajag nocirst šo stumbru, jo tas padara krūmu neauglīgu.
Bet kopš gadiem tas jau ir kalpojis par balstu!
Apdomājies, kad tu šo krūmu stādīji, kāds bija šis koks un kāds bija krūms?
Tas bija trīsgadīgs kociņš. Es rūpīgi to iestādīju, mazāk rūpējoties par viņa balstu. Tad viņi auga kopā, jo zeme šeit ir laba. Vīnogulājs rūpīgi kopts auga no gada uz gadu. Bet par otru koku es nemaz nerūpējos, un tomēr tas skaisti uzauga. Tagad tas ir tik augsts! Senāk vīnogulājs bija pārāks, bet tagad šis koks paceļas augstāk.
Un tikmēr goba pārmāca vīna krūmu, nomocīja to, kaut arī tam bija viss izdzīvošanai nepieciešamais: laba zeme, gaisma un saule, un laba aprūpe. Bet goba kļuva pārāk spēcīga, tās saknes izsūca visu sulu. Tādēļ ātri nocērt šo kaitīgo koku, un tad tavi vīnogulāji atdzīvosies. Uzroc zemi un atkailini gobas saknes, lai varētu tās izcirst. Lielo stumbru sadedzini, vismaz būs kāds labums no tā. Paklausi manam padomam, un tu pārliecināsies par tā pareizību.
Saki man vismaz, kā tevi sauc, lai es zinātu, kam esmu uzticējies!…
Es esmu Gudrais. Tas, kurš Man ieticēs, tas nepievilsies…
Zemnieks steidzīgi ķērās pie darba un visu padarīja. Vīna krūmu viņš atbalstīja pret dzelzs mietu ar uzrakstu: “ticība”.
Atnāca rudens un ziema, pienāca pavasaris. Viss krūms bija kā nosēts ar lapu aizmetņiem un katram ķekaram bija lielas, sulīgas ogas. Cilvēks priecājās par savu ticību un kaimiņi sacīja tam:
Laimīgs tu esi, ka prati ieticēt un biji spējīgs iznīcināt pagātni, iznīcināt to kas bija kaitīgs.