Pamudināja mani uzrakstīt šo blogu pārdzīvotais Mego veikalā.Vakar ap pusdienlaiku aizgāju uz veikalu iepirkties.Es nebūtu pamanījusi vienu gados vecu kundzi.Viņa stāvēja
pie letes un izmisīgi lūdza pārdevēju,lai tā viņai nosver vistu,par kuru kundze varētu samaksāt.Izklausās pēc dzīve anekdotes.Nabaga pārdevēja svera gan vienu,gan citu,bet sieviete vienalga nevarēja atļauties to nopirkt.Stāvot turpat,kundze sāka runāt,ka vakar viņai bijis ļoti slikti,bet viņa nevarējusi izsaukt ātro,jo nespējusi piecelties un pacelt telefona klausuli,lai uzzvanītu.Es neizturēju un pajautāju viņai:"Jūs ko dzīvojat viena?"Uz ko viņa atbildēja:"Ka pilnīgi viena un ka viņai nav neviena radinieka pilsētā.""Bet sociālais dienests vai sociālāas aizsardzības dienests,kaut reizi bija pie jums atnācis?"
-Nekad,neviens pie viņas nav atnācis -viņa atbildēja.Rodas jautājums.Vai tiešām pilsetā ir tik daudz vientuļo pensionāru,kurus nevarētu apzināt un apsekot?Kaut reizi menesī apmeklēt un apjautāties ,ka viņiem klājas.Domāju,ka daudzi būs vienis prātis ar mani.
Kādreiz būsim arī pensionāri.Un ja nu mūsu bērni būs devušies ārzemēs meklēt labāku dzīvi-tad šī situācija var sagaidīt jebkuru no mums.
Keywords: Ko gaida no sabiedrības vientuļi0
...nopirka beigās kādu mazu broilercālēnu?
Pilnīgi piekritu bonusa sistēmai pēc padarītā darba.,nevis ķeksīša pēc.
..negribu but skeptiska...,bet laikam jau visi beerni aizbraukusji uz arzemeem un temats ir novecojis!..
..Un sen jau pie mums sociaalais dienests ir birokraatiska ne praktiska organizaacija...
..lai dabutu tusniigaas kundziites aara no kabinetiem uz reaaliem darbiem jaabut bonusu sisteemai ne jau cietajai algai!...kautkas tur ir iesuunojis un pamaiigi...
Domāju,ka diskusijas būs karstas,bet varbūt arī klusums.