Vēl viens personīgais atdzejojums- šoreiz somu grupas "Poets of the Fall" dziesmai

Dots un liegts

Ja vestu kāds ceļš uz aku, no kuras jaunību smelties,
Uz gadiem, kas izmesti vējā, ja būtu kāds ceļš atpakaļ...
Ļauj vīram, kam slāpst, vien atmiņās savās dzert-
neatdzerties
Tik ilgi, cik ūdens plūst dzidrs un kristālskaidrs.

Kā vakar un pērn, lai sauli redzētu rietot  
Kā kuģi, kas, pacēlis buras, projām aiz apvāršņa zūd.
Pirms aizeju, uzklausi- nešaubies, priekškars drīz kritīs,
Un ēnas nāks mani ņemt valstībā, kur miesa trūd...

Krītam kā lapas pa vējam pār ūdeņiem drūmiem,
Ziliem kā acis, kas krēslas teātrī tēlo...
Simfonijas bez skaņas jau sen šajā pasaulē spēlē-
Pasaulē, kurā mums atņem pat to, kas bij’ dots.

Atdodiet naivumu manu, lai varu kā bērnībā sapņot,
It kā no smilškastes nebūtu izaudzis vēl!
Šūpuļdziesmas es klausītos vientuļos kokos,
Aiz kuriem saulei slēpt kroni pat vakaros žēl.

Atdodiet spārnus un ļaujiet man lidot kā agrāk!
Gribu riskēt, lai celtos pār šīs zemes trokšņiem.
Nākotnes nebūs,- tad ļaujiet man tagad būt vieglam bez svara,-
Ēnas tāpat paņems valstībā, kur miesa trūd!