Lai arī necik bieži neskatos plašas polītiķu intervijas, jo tādus „ūdens plūdus” , ja arī spēju izturēt, tad tomēr tas nenozīmē, ka man tie būtu obligātoriski arī jāiztur. Bet par polītiskajiem procesiem interesējos, tāpēc ar diezgan augstu precīzitāti spēju no viņu teiktā „izlobīt” to, kas ir domāts klausītāja pievilināšanai, bet kas ir tas plašajā tekstā ietvertais patiesības grauds.
No plaša apskata šoreiz atturēšos. Toties vērsīšu Jūsu uzmanību uz, diviem, ļoti līdzīgiem polītiķu runās diezgan bieži sastopamiem vārdu salikumiem.  Lai pārāk neaizņemtu Jūsu dārgo laiku, ļoti īsi:
1. „Mūsu nostāja...”. Šajā gadījumā tiek vēstīts, ka partijas, vai arī kādas citas grupas nostāja ir tāda, kā minēts. Tas nozīmē, ka viņi „ieņem pozu”, no kuŗas tos... var atrunāt (pierunāt uz kompromisu). Šis vārdu salikums pārsvarā ir domāts polītiskā tirgus dalībniekiem. Protams, ja nostāja skan pietiekoši patīkami kādai citai,  runu dzirdējušai auditorijai, tad tā ir šīs runas „papildus vērtība”. Sabiedrības locekļiem nevajadzētu brīnīties, ja polītiskā nostāja mēdz izgaist kā migla sākoties vējam... Ja nu gadījumā tomēr tiek uzdoti kādi jautājumi, tad seko apmēram šāda atruna: „Sarunas bija ļoti grūtas, bet...”
Protams, nostāja var arī nemainīties, bet tas ir tādā gadījumā, ja šai nostājai nav pircēja, vai arī cena ir pārāk augsta. Piemēram piekāpšanās valodas jautājumā apmaiņā pret piekāpšanos kādā saimnieciskā jautājumā. Piekāpšanās apmēri, utt... Un vēl tādā gadījumā, ja partijas (vai citas grupas) faktiskais īpašnieks šo nostāju ir pasūtinājis. Un vēl jāņem vērā, ka arī īpašnieks var atrasties kādu ietekmīgu sviru sasaistīts...
2. „Mans viedoklis...” Šad un tad mēdz gadīties, ka intervējamais, kādas grupas pārstāvis, uz uz šai grupai (vai partijai) neērtu jautājumu atbild, iesākot savu sakāmo ar vārdiem „mans viedoklis...” un tad turpina mērķauditorijai patīkamu vārdu plūdumu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka partijas oficiālā nostāja (sk iepriekš) ir mērķauditorijai nepatīkama. Runājot atklātu valodu, šis polītiķis (un visa partija vai grupa) varētu zaudēt uzticību vai pat apdraudēt uzdotā uzdevuma izpildi, ar kādu šis runasvīrs sūtīts pie auditorijas (piemēram uzstāšanās televīzijā).  Pienākumu pret saviem grupas vai partijas biedriem, kam , savukārt ir pienākums pret īpašnieku... Nu... piramīda...  
Sākot runāt par, it kā savu viedokli, partijai nav nekādu saistību par konkrētā polītiķa sarunāto. Nākamreiz runās cits, un atkal viss „štokos”. Cilvēku prātos paliks patīkamais viedoklis, bet darbi... nu par tiem jau tik retais interesējas...  
Ja polītiķis no TV ekrāna pauž kaut ko, kas sākas ar vārdiem „mans viedoklis...”, tad esiet vairāk kā pārliecināti, ka partija pat necentīsies cīnīties par šo viedokli. Vēl vairāk – partijas nostāja ir pilnīgi pretēja, un tā cīnīsies nevis par daiļrunīgā polītiķa viedokli, bet par sava saimnieka interesēm.
Šādi polītiķis jums var stāstīt, ka viņa viedoklis ir tāds, ka latviskās vērtības ir jāsargā, jāgodā un par tām jācīnās, bet partija virza lēmumus, ar kuŗiem latviskās vērtības tiek degradētas un pakāpeniski arī iznīocinātas.
Esiet modri...