Kad saku - štrunta Skrīveri, vecā sadusmojas. Viņa gan visu laiku uz mani ir dusmīga, laikam jāsaka - briesmīgi sadusmojas. Bet Skrīveri ir suņu miests. Tas jau sen zināms, ka tumsā staigājot no suņu satikšanas nevar izvairīties. Suņi klīst apkārt arī gaišā laikā. Diemžēl. Ja kādu 15 minūšu laikā satiek 10 suņus, tas ir daudz vai maz? Saziņas portālos cilvēki ziņo, meklē un gan jau arī atrod kādu pamesto. Bet suņi klīst. Visiem viņiem kādreiz ir bijis vai pat tagad ir "saimnieks". Pat izplatās ziņa, ka šodien cilvēki psiholoģiski izvairās rūpēties par citu. Citu cilvēku. Suns vai kaķis jau nav cilvēks. Viņi klīst, vairojas. Jo cilvēks ir visnežēlīgākais dzīvnieks.
Keywords: tā ir559
jau labu laiku neklausos, ko suņi savā starpā sarunājas....
...nu jau laiciņu atpakaļ,diezgan bieži biju Skrīveros....neko tādu neredzēju...,laiki mainās..
Gudrais cilvēks-lielais zinātnieks uztaisījis Sev šķirnes un nu nezina ko sadarīt ar savām rotaļlietām...
Mani pat viens viegli sakoda,liels vidusazijas alabajs/liels/,Ikshkilé.Piecélàs tas lops un nàca man diivaini léni klàt,liidz ieraudziiju briivu kédes galu,pa asfaltu velkamies..
Nez ko Skrīveru gotiņas par šo saka bet , ja klīst mopsītis, tad ziniet , kur saimnieci meklēt aizskriešu kaut kājām pakaļ
Tad tik visžēlīgi visi viņi jāvāc vienkopus,jāizdala no veselības,vai sociālā budžeta kāda summa un jāuztur līdz miršanai.
Cilvēki paši kaut kā iztiks.
vakar sanāca iet garām Ulubelei-nu nē-tas ir cietums dzīvniekiem-un tie,kas atbrauc izstaidzināt -labak būtu padomājuši par cilvekbērniem