Dievs ir. Vieniem tas apstājas pie vārda Dievs. Viņi pat nemeklē ir esamību. Viņi paļaujas uz mītiem un vispārinājumiem, kas te cieņā. Dzīvo vēsturē ar savu Dievu, nemaz nemeklējot tā ir esamību. Vārds ir ir vienalga kur, kaut tikai sevī pašā. Visiem kopējs ir pagājis garām. Tāpat kā daudz kas šajā dzīvē.
Tā izpalicība vislabāk apskatāma publiskās diskusijās. Ir tādi, kas saka - mēs par to diskutējam. Nu, diskusijas arī ir dažādas. Vienu diskusiju rezultātā rodas reālas darbības, citas diskusijas rezultāts ir pati diskusija. Diskusijas diskutēšanas pēc. Tie, kam izpaliek vārds ir, noteiks - liktenis tā lēmis. Viņi jau nesaprot, ka liktenim nav jāiet tikai pakaļ, tam var iet arī pretī.
Šajā steidzīgajā laikā nevienam par to nav laika aizdomāties. Man ir. Man ir divas dzīves. Divas dzimšanas dienas. Redzu un droši saku, ka politikāņi salaiduši daudz, ja ne visu dēlī. Priekšvēlēšanu maratons sācies jau sen. Kurai no Eiroparlamenta listēm ir kāda reāla nākotnes stratēģija? Vīzijas nav vispār. Statēģija bez vīzijas var būt? Atsevišķu viensētu īpašniekiem laikam galvenā vīzija ir saglabāt savu viensētu. Tā tas jau vēsturiski te arī notiek. Netiek vaļā no savām viensētām, lai kādi vēji pūstu un suņi rietu...