Tik daudz jau to ir bijis. It kā. Kad viens aiziet, bet atnāk- cits. Citreiz ar sniegu, citreiz- vēju un lietu. Nekas jau to tāpat neietekmē- ne sniegs, ne vējš, ne lietus. Tos pulksteņa tikšķus. Tik- tak.. tik- tak.. Un tad- kkas skaļi nodārd, saplaukst debesīs ugunspuķes, un viss jau atkal ir- tāpat.. Tāpat strādājam, tāpat mīlam, tāpat bieži izniekojam mums atvēlēto tik-tak.. Tikai papīros tiek rakstīts cipars- cits, nu jau lielāks..

   Es nevēlēšu- neko. Var jau salikt burtiņus tā vai šitā, bet visi vēlējumi- vienalga- ir tukši.
   Paldies gan es vēlos pateikt! Tiem Cilvēkiem te, ar kuriem pabūt kopā bija jauki. Gan nopietnībā, gan smieklos. Paldies!
.......................................................
"To tā uzreiz pateikt nevar. To jūs neviens nevarat pateikt, kā jūs izsīkstat. Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšanana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības nav." /Ziedonis/

                             /bildīte- 2014.g. 31.dec. ap 2-iem :) /