Ziniet, bet man liekas, ka galvenais nepazaudēt sevi dzīvojot un veltot sevi tikai tam otram, darīt tikai to, ko vēlas viņš, aizmirstot ka ir tavas jūtas, tavas emocijas, tava pasaule, atdodot sevi līdz pēdējam tādā beznosacījuma mīlestībā..viss jau ir skaisti un labi..līdz brīdim, kamēr ir tā saucāmais rozā briļļu periods..bet rozā brilles reiz krīt (jo nekā mūžīga nav) ..un beigās tevī nepaliek nekas..nav spēka nekam, esi kā izkaltusi upe..jo piepildījuma ta nav..Aprakstīju vienu  no variantiem, kurš minēts blogā..
Citādi ir tad, kad abi partneri iet roku rokā pa dzīvi, ar kopīgiem mērķiem un kopīgām interesēm, kad atdot sevi viens otram, apmainoties enerģijām, dodot mīlestību viens otram, papildinot viens otru, cienot katra pasauli un viens otru..Un viss  kopumā tas saucas Mīlestība..

tas indivīds, kurš ir Atškīries no masas kopējās...tas tos ir atmetis, nevis masa to atmetusi...jo pelēkai masai nav savas individualitātes. Bet tie mēģina, seko, fano...kā Harija Potera pulciņš izspēlē kopējos saietu brīžos itkā Poteru...nebūdami tomēr Poteri...Poters noskatās sekotājos bet redz, ka tas viss ir tikai ārējais-māžošanās....papagailība.
Poters tajos nemeklē savu līdzību...bet pelēkie-gan...bet par maz...par maz...ēnas pa gabalu velkas līdzi kā astes, kuras Gars nav pievienojis.

nu ja...radi to noskaņu , lai es pati vēlētos to darīt , ne dīc kà muša" uzvepsi man kotletes?"

Nu,ja.Kautkas jauns.Pec tadiem kriterijiem-jadzivo vienai................

Es jau labi sen esmu jukusi... un kad vēl sāku forši dzīvot, tad  izrādās, ka arī šizofrēniķe esmu, kas neko nejēdz no dzīves un dzīvo savos murgos :P

Kautkas tai vārdu kompozīcijā tomēr izpaliek.Kur paliek paša mīlestība?Daudzko darīsi otram, ja mīli...negaidot pateicību.

Marij,tā viņš ir.Bet daži to'dubultā''gaidīs velti,jo tic tikai taustāmām lietām

Man šķiet,ka sāls ir tieši tanī,ka var otram labu darīt.Dubultā nāks atpakaļ.