nekad neko neesmu gaidījusi-pat skolas laiku ne, ne tās beigšanu...vienmēr biju tur-kur biju-un zāle apkārt-vienmēr zaļoja...
nekas nekad nebija pagaidu variants-viss bija pa īstam...

aizeju uz dziju bodi-nav nekā ņemama,jagaida pievedums

kad ir īstais krahs-kad maciņš tukš vai kad zudusi motivacija

vienīgi ziemā,lai ielas nebūtu slidenas un kafijai cena neceltosv vairs

Neprotu , tomēr autobusu kut kādā mistiskā veidā sagaidīju , kad bija vajadzība  

..Kas der visiem, neder nevienam!! Zenta Mauriņa nevar spriest par mums visiem, bet tikai pēc savas pieredzes!

Tā gaidīšana jāmācās. Nu kurš bērnībā nav tos zaļos ābolus un cīruļa ligzdiņu...
Vienīgais - jāiemanās atšķirt, vai vērts ieņemt rindu pie ātrāk strādājošā kasiera.
Galu galā, ir taču citas kases - kam bērni, kam mazāks pirkumu skaits.
Bet nepacietība katram piemīt. Gribas taču ātrāk. Izaugt, dzīvot.
Nu jā, iebraukt pēdējā pieturā noteikti nevienam nepacietība neliek.   Tur mēs noteikti esam ar mieru pagaidīt

Es protu gaidīt, ja tas ir to vērts

Man nepatīk gaidīt, bet pumpuru vaļā neplēšu un pie putnu ligzdiņas nelienu, skaitīt cik oliņas tur ir.

Protu, un pat ilgi.    Dažus tas  pat tracina.   

Nepacietīgam būt nav liela māksla.
Kaut gan pacietīgi gaidot  var aizbraukt " tādās auzās" !