Stulbums. Ja nepārskatījos, Spolītis turēja rokās plakātu ar uzrakstu - Rainis bija bēglis. Tikai Rainis prata rakstīt dzeju. Kārtīgu dzeju. Deputāti prot tikai dzert. Un ja vēl kaut kādi debīliķi var aizrādīt, ka bēgļi ir nepieciešami. Ja viņiem nepieciešami, tad lai tik dzīvo ar viņiem kopā. Bet ne ar mani. Tāpat jau tie politikāņi tik veiksmīgi ietekmējuši manu ikdienu, ka tikai priecājos, ka jau esmu tik veca. Un tā mūžīgā runāšana par bēgļu lietām. Laikam agrāk bija mēmi, ka pieļāva to, ka ne tikai Eiropa, bet arī Latvija kļūs par Āfriku. Vēl varens aicinājums - bēgļiem jārada darba vietas. Bēgļiem darba vietas vajadzīgas. Latvieši tās meklē citur, jo viņiem darba vietas neviens nerada,
Aristokrāte arī vairs neesmu. Tāda biju, jo aristokrātēm ir migrēna. Visu dzīvi pret to man palīdzēja tikai šprice. Kopš dēls vairs kopā ar mani nedzīvo, gaļu ēdu ļoti maz. Pārliecināta veģetāriete neesmu, bet migrēna nav jau vairākus gadus. Kā lai kļūst par aristokrāti? Roku bučotāja visiem pēc kārtas nekad neesmu bijusi, kaut latviešiem Sutkas sindroms iedzimts... Laikam melnie uzsūtīs migrēnu. Tad viss būs kārtībā