...vecais sita dūri galdā-būs kā saku es! ...tāpēc-dēli atstāj tēvus un mātes...un pieķeras-savām sievām...un sievas-vīriem!

Pat kaulaina manami sabijusies...

Kada nu lidis tadam vecam idiotam klat...atraitnis Un bernu but nevar.

pilnīgi piekrītu Ingrīdai.un skārdeni paspārdīt,un pa peļķēm pastaigāt un rudens lapās izvārtīties.un prātā nenāk doma,ko par to domā citi..

Šajā saitā ir Puisis, pieļauju- tuvu 60 varētu būt; bet man 100gadu vienalga- cik tieši Viņam!! Viņš tāpat joprojām ir Puisis!!! Jo gaida sezonu, kad varēs atkal riteņot pa pasauli!!   Un?? Kāds cits, kuram 20-30, labi ka spēj no krēsla vēl uzcelt savu pakaļu /atv.!!/; tad- kāda nozīme ir cipariem?? Kāda??
Cik daudz nav pasaulē cilvēku, kas piesieti gultai vai ratiņkrēslam, un- tāpēc viņiem nebūs dzīvot?? Jā, sarežģītāk daudz, protams!!, bet tāpat viņi mācās ņemt no dzīves to, ko spēj paņemt; t.sk.- arī baudīt.
/atvaino, ka es te tik gari, bet mani šī cilvēku ciparošana, tas- ko tajos ciparos var, bet tajos- rau!!- "gals klāt", kā saki Tu, tracinājis vnm!!/

Un, ja man uznāk tāds dullums, ka gribas to skārdeni paspārdīt, neskatoties uz savu stāžu?? .. Tad paspārdīšu gan!! Tikai, protams, paraudzīšos, lai netrāpa, kur nevajag!!  
.................................................
Daina!! Es atkārtošos jau reizi n-to: Vai mēs dzīvojam citu pēc?? CITU pieņēmumu pēc?? Nē gan!! Ja mums gribas darīt visādas "stāžam" neatbilstīgas lietas, tad- darām un viss!! Viens gan- nenodarot ar to- pāri citiem!! Viss pārējais- štrunts!! Vot- zaudēt prieku dzīvot un vsp- būt- tas gan vairs nav- štrunts!!.. Tas ir tas trakākais, kas ar mums var notikt.

Jāprot tikai baudīt,atbilstoši dzīves stāžam. Nebūs prāta darbs,60 gados skārdeni pa ielu spārdīt.

Kad paskatos uz saviem vecākiem, tad saprotu, ka i 70-80 cipari nav zemē metami, būtu tik dzīvesdegsme saglabājusies