...Ja spētu, ja varētu... atļautos atslābt. Nav sabiedrotā...
Bezjēdzīgā cilvēku atbildība, kurai nav atbildīgās atbildības vērtības.
Piesmakušās sejas, noņemot liekulīgos, gadu ilgos, līmētos, maskētos savus, jau saplaisājušos karnevāla atribūtus.
Rakstīti un apspriesti likumi un parādi, kas ar ūdeni, neskaitāmas reizes šļākti sejā. Minēti vainojumi un meli, minēti glancēti nagi un glaimīgās sarkanās lūpas.
-Kur šeit kāds vainojams? Kur kāds šeit smaržo pēc rozmarīna, lavandas vai vēl kāda aromātiskā savienojuma, kas liek kailuma intimitātei atslābt? Kur šeit jūtams kāds pieskāriens?
-Vai nav par daudz Tev izvirzīt šo apsūdzību?
-Nē! Nav!
Tu vēl joprojām liec citēt man šo nodevīgo "naivo un mazo meiteni".
"Pasniedz man vīna glāzi!", caurstrāvotu ironiju es Tev pavelēju, "Pati spēšu piepildīt to ar sarkano bollino".
Nav jūtams saldums, kā vīnā, kas pārņem mani. Aizslēgt durvis. Atstāt atslēgas kā pamestas un nevajadzīgas. Tikai es un četras sienas, nē, vairāk. Es neieskaitīju parējās telpas.
Tātad apsūdzības nav nekas nozīmīgs man kā personai.

Sarkanas lūpas, kas glaimo vīnam.
Sarkani nagi, kas glaimo vīna glāzei.
Nevainīga sarkanā krāsa un tās aromāts.
Grāmata sarkanos vākos. Tā jau izlasīta.

-Un tagad parādi man, kas ir Tava apsūdzība?! Caururbjošais skatiens, kas tam vainas? Zaļi neizteiksmīgs tonis. Pēkšņi noraidošs, nē, samulsis skatiens, kas nav Tev raksturīgs. Aizvērtām acīm es Tev jautāju Tavas apsūdzības.
Klusums
"Es sēdēju tur un lasīju par kādu apsūdzību, par (ne)vainojamiem apstākļiem un sakritībām.It kā likumsakarīgi.Apsūdzības kā nederīga "manta". un Tu liec man to atklāt? Apsūdzība kā nevajadzīga kā iemesls lepoties ar sevi, ar savu kārtējo izstrādāto "velnišķo" rīcības plānu.Manas apsūdzības nav salīdzināmas ar Tavām, bet Tu man pārmet un apsūdzi, ka man tādas ir? Es klusu Tev atbildu: Man nav izvirzīta apsūdzība.
Neviena."